| C dur |
[26. Okt 2007|11:47] |
kad šorīt 08:57 ar baltajiem zābaciņiem papēdoju pa bruģi Saules akmens stikla durvju virzienā, vējš no Daugavas atnesa vārdus, kas noteikti, noteikti bija jāpieraksta, kaut ko tik svarīgu, ka pilnā pārliecībā par tik svarīgu izjūtu atcerēšanos pat neiedomājos pierakstīt vadmotīvu trīs taktu garumā. tad nu tagad sēžu pie monitora, grozu galvu un raucu pieri, bet monētas iekritušas salauztā dzērienu automātā un neatdod nedz atspirdzinājumu, nedz atlikumu.
rakstām vēstules desmit minūtes vecākiem pašiem sev, bet viņi negribīgi atbild divdesmit minūtes jaunākiem mums, jau neizprotamiem un aizmirstiem. |
|
|
| Vakariņas |
[26. Okt 2007|23:22] |
Piektdiena, 2007.gada gada 26.oktobris
19:30 Koncertzāle "Lielā Ģilde"
Mocarts un Bēthovens
Solists: Mārtiņš Circenis
Diriģents: Zbigņevs Graca (Polija)
Programma:
L. van Bēthovens - Uvertīra "Leonora" nr.3 op.72b
L. van Bēthovens - "Prometejs" op.43
V.A.Mocarts - Koncerts klarnetei ar orķestri La mažorā K.622
V.A.Mocarts - 40.simfonija sol minorā K.550
Tikko no koncerta, pilna svētku gaismiņām un maigām vibrācijām. Uzliekot roku uz sirds, jūtama viegla kņudēšana, knosīšanās un neturamas asaras pār vaigiem. Tas, kā Vīnes Klasicisms spēj pacelt, nav vārdos izsakāms.
"Leonora" maiga un glāstoša, pilna modernisma formas un krāsu salikuma. Viegls baudījums nogurušiem cilvēkiem, zālē gulēja, snauda un aizvērtām acīm koncertu baudīja vismaz puse klausītāju. Un pamošanās kā debesīs, jo dzīvē skan Latvijas labākais simfoniskais orķestris, iegrimis eiforijas radīšanā.
Kad Ludviga van Bēthovena op.43 "Prometejs" laikā trompešu koncertmeistars Andris Ābelīte piecēlās, paņēma savas notis no pults un atstāja skatuvi, turklāt aiz sevis neaizverot durvis, likās, ka LNSO mūziķiem ir jauni uzstāšanās tikumi - skaņdarba atskaņošanas laikā iziet pastaigāties. Bet, kad pēc pāris minūtēm no aizkulisēm Ābelītes ēna spēlēja mazās mēģinājumu telpas akustikas piemirkušu solo, klusināti atsaucoties orķestra melodijai, sapratu, kādēļ poļu diriģenta Zbigņeva Gracas mūzikas interpretācijas tik ļoti sajūsmina klausītājus. Pats paņēmiens arhaisks, bet nostrādā ne pa jokam.
Klarnetes koncerta atskaņošanas laikā būtu vajadzējis palūgt visu simfonisko orķestri spēlēt no patrepēm aizkulisēs, lai ar vijoļu griezošiem staccato neizpostītu to vieglo sajūtu vēderā, ko rada klarnetista spēle, viegli šūpojoties un ar instrumentu izzīmējot skaņas gleznas sniegā.
Tik saturīgi pavadīts piektdienas vakars nav bijis jau sen.
Sūtu visiem puikus pie naktsklubiem, neviens vēl nav bijis tik maigs kā LNSO šovakar. |
|
|
