| muy terra |
[11. Dec 2006|22:28] |
| [ | out: |
| | ane brun/to let myself go | ] |
jūtu, ka akūti nepieciešams pārvērst journalu par tiešsaistes sa:skarsmes nodrošinātāju. tā, lai, lasot teikumus, jūs organiski sajustu, cik skaists ir tas komats, ko ieliekam pirms paplašinātās savrupinātās grupas ar divdabi, tas smaids, kuru pasmaidam, viesojoties sevī, tie neapzinātie žesti, ar kuriem apveltam alūzijas. lai es justu, ka sajūtat mani šajā mirklī. gandrīz tikpat skaisti kā pirmoreiz sadzirdot otru elpojam - uzliec zodu uz pleca un centies paturēt šo mirkli savā personīgajā citātu lādītē,
nu gluži kā parīzes koncertā ar fotoactiņu cenšoties notvert ikvienu no thoma yorka smaidiem.
dzīvot sekunžu, mirkļu dēļ. saglabāties cilvēkos (un paslēpties no laika nežēlības), kuri mūs mīl tagad un šeit, par brīvu ļaujot aiziet prom. |
|
|
