| radoši, rodoši, rodami |
[23. Nov 2006|21:47] |
pustumsā čaukst runātāju neievingrinātās balss intonācijas, pusveiklas pauzes un mulsinošas pārteikšanās. runātājam aiz muguras plūst gaismas upes, kas paslēpj trīcošas rokas, raižpilnu izteiksmi pieres rievās un bailes kļūt nesaprastam, neļaujot klausītājiem mulsināt ar ciešiem skatieniem, līdz ar to palīdzot koncentrēties uz Vārdu, kurš šodien skan pirmoreiz. jaunie literāti tiek izsaukti, uzklausīti, apjūsmoti un apgaroti ar panākumu migliņu. savādi, bet tā atgādina to pašu, kādu padomjlaikos no kukuruzņikiem kaisīja uz labības laukiem, lai dezinficētu, ar uzviju izpildītu piecgades plānu un iznīdētu kaitēkļus, kuri tāpat iejaucās staro kviešu graudiem, tika iesvērti par augstākās šķiras zeltgraudiem un iejaukti baltmaizes kukulīšos.
viņi vēl mazi, viņi vēl nesaprot, ka atmosfērā jūtamās pārmaiņas nenorāda uz ziemas tuvošanos.
es teiktu,
tendence uz retrospektīvu garīgo parazītismu. |
|
|
