vakarvakar |
[4. Mar 2006|21:16] |
[ | in:side |
| | vējaini. | ] |
[ | out: |
| | yeah yeah yeahs/gold lion | ] | gurkstošs sniegs līdz pusceļiem, aiz apkakles, skropstās, šallē un piedurknēs kutina, grauž un liek aizmirst vēja sārtinātos vaigus. cik dziļi var ieskatīties cilvēkā? kad tu apstājies Daugavā, tur, kur metru zemāk straume nekad neapstājas, zivis klusi elpo un ūdenszāles snauž, saķeries rokās un saputo debesis putukrējumā ar melleņu ievārījumu, liekas, ka nekad vairs nebūs tik labi. it kā vakardiena būtu pēdējā manā dzīvē, pēdējā, kuru atcerēšos, kad viss jau būs beidzies: Daugava, tilta ugunis, akmens apmales tālumā, pikas sniegā, cilvēku pēdu veidotās gleznas un vējā sapinušies mati ir sajūtu gleznas, kas materializējušās laika telpā kā mirkļa emociju uzliesmojumi ikdienas ritmos. |
|
|