cik maz nepieciešams, lai atgūtu sen pazudušo svētku sajūtu?
man pietika ar cosmos disku un bērnības drauga atsūtītu apsveikumu - neskatoties uz to, ka neciešu tāda veida mūziku un mani parasti nokaitina FW veida ķēdes apsveikumi. tas nekas, ka [iespējams] tādu pašu apsveikumu saņems arī pārējie 153 draugi/paziņas, kuru meila adreses ierakstītas adrešu grāmatiņā, svarīgākais, ka negaidīti un sev tik neierasti sajutu to sekundes desmitdaļu, sekundi vai minūti, kurā atcerējās mani. laikam tādas sajūtas pārņem, kad apsveikums sūtīts no sirds?

tas tikai pierāda, ka Ziemassvētki nav iepirkšanās, stresa, neapmierinātības un neuzminētu dāvanu noniecināšanas laiks, bet gan svētki, kuros [tāpat kā visu gadu] mēs sniedzam mazliet prieka sev tuvākajiem cilvēkiem. ne vienmēr priekam nepieciešami finansiāli ieguldījumi - šeit mēs apliecinām, cik esam spējīgi dot no sevis paša, nevis skatlogu sirsnības. kādēļ cilvēki tik neatlaidīgi cenšas sev ieskaidrot, ka, vienīgi paļaujoties komerciālisma radītiem un/vai veicinātiem The Spirit of Christmas, dodoties uz veikaliem, iztērējot astronomiskas summas, izsmeļot sevi pirmsvētku mārketinga drudzī un pat nejūtot īstu dāvanu atvēršanas prieku, mēs parādam savu mīlestību, sirsnību, draudzību, pieķeršanos? to drīzāk būtu jādēvē par pierādīšanu, nevis brīvu izvēli - atklāt savas sajūtas, paturēt pie sevis vai izteikt vārdos.

nedāviniet man neko, ja nevēlaties un neuzskatat par morāli pareizu/pieņemamu dāvināt pienākuma dēļ. uzdāviniet man mirkli laika, uzmanības, labu emociju - telefonsaruna, dzejolītis, pastaiga vai apsarmojis čiekurs mani vairāk iepriecinās par pienākumu, izteiktu naudas vienībās.

pietiks par to visu,
apsveicu arī jūs šajā sniegotajā decembra dienā:
esmu paslēpies šeit