| tas, kas šorīt slīd caur pirkstiem, nav tikai saules gaisma |
19. Okt 2007|08:22 |
samiegojies rīts stāv autobusa pieturā J-mārupē un, vērojot peļķēm uzsalušo ledus kārtiņu, pūš baltus elpas burbuļus. pilnā autobusā krēslas minūtēs vēl logi aizsvīduši, cilvēku elpām šauri un gribas tā pilnā balsī dziedāt par pēdējām astoņām nedēļas pienākumu hā. pieturu pēc pieturas tukšojas autobusa krēsli, pēdu pāri pieceļas, nospiež durvju atvēršanas pogu un izkāpj uz bruģa. tad, kad maigas ēnas pārslīd pār nesen pamodušos, vēl sapņu varā esošo cilvēku sejām, kļūst viegli, viegli, jo šorīt nav, kur steigties, lēnām izliecas muguras un kūpina kafijas krūzes. pār Daugavu pie mums nāk violetas debesis, putnu dūmaka peld mierīgiem viļņiem, kuros atspoguļojas saullēkta nokrāsas. vēl mirklis, un zelta saule jau nolaiza ēku jumtus, Centrālās Stacijas laukuma kičs atver acis un izberzē miegu no plakstiņiem. rozā baloži satiekas, lai barā paceltos pār tiltu margām un notriektu nedomas no mākoņu papēžiem. bērnu smiekli un lietus kristāli flirtē caur autobusa sānstikliem, centra dzīvokļos caur aizkariem, pār palodzēm ienāk diena, kutina no segas izlīdušās pēdas, uzvāra kafiju un vilina uz virtuvi. iedarbojas elektrodzinēji, palielinās ātrums un piektdienas vakaram tuvojas nodomu pilni vilcieni.
ir skaistums, ko nevar dabūt par brīvu vai tāpat vien.
ir skaistums, ko pilsēta pārdod caur autobusu šoferiem apmaiņā pret divu stundu ilgāku miegu. |
|
