| Jāmeklē |
19. Nov 2006|21:49 |
Pat neatceros, kad pēdējoreiz biju es pati. Mezi meliņi internetā pārauguši nepatiesos smaidos, tēlotā jautrībā un Mocarta 'Burvju flauta's cienīgās maskās, lai apzināti vai neapzināti parādītu, cik laba tomēr esmu.
Atceros laiku, kad manas frendlistes cibiņi bija tuvi dzīvē, līdz ar to arī tika lasīti, komentēti un izprasti arī šeit. Tagad ir sajūta, ka (tāpat kā dzīvē, tuvojoties svarīgam šķiršanās brīdim) esam pārcēlušies uz citiem journaliem, kur varam izrakstīt savas ideas*, saņemot objektīvu vērtējumu no malas. Vai varbūt mēs vairs nesaprotam, nedzirdam, nejūtam viens otru?
Pats neticamākais ir, ka šī situācija, tās atspoguļojums vārdos un pēcsajūtas atrodas kaut kur starp banalitāti, atmiekšķējušos baltmaizes garozu un apbrīnojamu pašas prāta aprobežotību. Pilns komplekts, lai sāktu rakstīt alternatīvo journalu, kurā izpausties plašākos mērogos. |
|
