17. Marts 2012

• Hugo (2011)
• 17.3.12 10:27
• 
  
  Visi runā, runā, vienreiz jau arī jāredz. Apzināti nebiju neko par filmu iepriekš lasījis, zināju vienīgi par 3D versijas eksistenci, Skorsēzi un Meljē. Diezgan lielas mocības - šķiet, aktieri ir pilnībā aizmirsuši drāmas kursos apgūto, stāsta pilnmetrāžas filmai nav pietcicis, tāpēc katru ainu vajadzējis ar visdažādākajem garlaicības līdzejļiem pastiept tik garu, cik vien iespējams, un galvenais, kas no šīs filmas paliek atmiņā ir it kā zīmīga varoņu lūkošanās vienam otrā, it kā tam vajadzētu kaut ko nozīmēt vai izraisīt, bet ne nu nozīmē, ne izraisa. Laiku pa laikam tam visam pa vidu iespraustie "joki" (teiksim, norises ap Borata tēloto policistu) atgādina katru gadu no jauna pie viesību galda dzirdētas asprātības ("zivtiņa grib peldēt", "to cūku jau vēl tikai kauj").
  Nu un tad bilde. Godīgi sakot, par to negribas izteikties - tieši tāpat kā nav liela kārdinājuma komentēt suvenīru veikalu interjerus vai uz Ziemassvētkiem visur pieejamo adventes kalendāru jaunākās dizaina tendences.
  Tags: kino
• 6 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Darbi un dienas
• 17.3.12 18:42
• Annai vajadzēja pāŗis grāmatiņas angļu valodā, tāpēc brīvlaika priekšpēdējā dienā izmetām pavasarīgas pastaigas loku pa Vecrigu un pārējo Rīgu. Vecrīgā pārsteidza nojauktā ēka pie unīša - nebija ne jausmas, ka vespilsētā notiek tik vērienīgi būvdarbi, un vispār par visu brīnījos kā ārzemēs nonācis bērns. Sen nebiju tur bijis. Vēl uz brīdi iegājām galerijā XO uzmest aci Kristapa Ģelža jaunajai izstādei un pirmoreiz, kopš vispār kaut ko atceros, Kristapa darbi izraisīja vilšanos, kas varbūt pat nav īstais vārds. Varbūt žēlumu, nezinu, katrā ziņā butu bijis priecīgāks, tos neredzējis.
  
  
  Attēlā - dzīvokļi Vecrīgā
  Tags: darbi un dienas
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Darbi un dienas
• 17.3.12 19:21
• skuka bija viendien vārījusi liellopa mēles. Kā zināms, no mēļu vārīšanas kā blakusprodukts paliek buljons. Tāds kārtīgs, kas ledusskapī pat sarec. Parastais risinājums ir tāda vai citāda biešu zupa. Taču veikalā skatiens no bietēm aizklīda pie blakusplaukta un pamanīju biešu lapiņas. To izskats saslēdzās ar ne pārāk konkrētām atmiņām no persiešu ēdienu pavārgrāmatas, un tā nu pirms mirkļa bija gatava zupa.
  
  Atgriezies no veikala, aplēju ar verdošu ūdeni un uz stundu iemērcu pāris saujas melnacaino pupu (black eyed peas - viens no pēdējā laika lieliskākajiem produktu atklājumiem).
  Pēc tam panniņā uz vidējas uguns apcepu pusi sīpola, pāris sagrieztas ķiploka daviņas, sarīvetu nelielu burkānu kopā ar šķipsnu indiešu ķimeņu, pāris krustnagliņām, drusku kardemona un pāris tējkarotēm kurkuma.
  To visu ieberu buljonā, tāpat arī izmirkušos zirņus.
  Izlupināju sēkliņas no liela granātābola puses.
  Sapratu, ka maķenīt sāk pitrūkt "biezuma" garšā, tāpēc ļoti smalki sagriezu un piebēru pāris šampinnjonus.
  Granātābols bija ļoti ļoti salds, tāpēc skābumam piespiedu mazliet citrona sulas.
  Vārīju līdz brīdim, kad pupu zirņi sāka jau drusku pašķīst, visu nedaudz sabiezinot. Tajā brīdī piemetu biešu lapiņas. Vairs nevārīju, ļāvu tikai pakarst drusku.
  
  Lejot bļodiņās, uzkaisīju piparmētru lapiņas.
  Zupas vairs nav.
  Tags: darbi un dienas
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm