12. Februāris 2012

• 12.2.12 15:54
• 
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Darbi un dienas
• 12.2.12 22:58
• Pievakarā gandrīz tūliņ pēc Rītiņa receptes TV nosautējām asari + dažus kartupeļus kopā ar seleriju kātiem (tos pārpalikušā vistas buljonā), un vēl izvirtībai ķiploku un čili piparu sviestā uzcepu 4 jūras ķemmītes. Pēc tam aizdevāmies uz koncertuzveduma "Cantando y amando. Milonga. Pjacolla. Bagele" pirmizrādi. Pjacollas tango manā izpratnē jau ir kļuvuši par tādiem kā suši, kivi, Ozirisu vai tačskrīnu - pirmajā mirklī šķita nenormāli kruta, bet tad saprati, ka dzīve iet uz priekšu, tie tango (vai kivi) nemainās, un kaut kā drīz vien ir diezgan.
  Taču bija izdevies lieliski - un to es nesaku tikai tāpēc, ka uzvedums lielā mērā balstās Katrīnas filmētajās ainās, kas pārsvarā rāda Somu aizrautību ar tango dejošanu (pat 30 grādu salā 3 stundas no vietas īpašā tango sniega festivālā). Sēdējām pirmajā rindā, un varēja labi redzēt visu mūziķu darbošanos, rūpīgi ieveidotās ondulācijas un poļu kontrabasistam uzzīmētās ūsas (nu, labi, tas pamanāmas bija tikai paklanīšanās brīdī). Ilona Bagele bija savā elementā, bet akordeoniste un Operas bibliotekāŗe Inita Āboliņa, šķiet, notīs visu laiku izlasīja kaut kādas atsauces no sarakstes ar Pjacollas aranžējumu autoru, Amerikā dzīvojošo Fernando Marzanu - tas, protams, ir tikai mans izskaidrojums tam, kā iespējams ik pa brīdim uzsmaidīt partitūrai.
  Tags: darbi un dienas
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm