21. Septembris 2008

• 21.9.08 20:31
• Šorīt pamodies domāju par ledusskapī nolikto pusi liellopa filejas un atcerējos pirms kāda laika lasīto par leģendārajiem steikiem, ko taisa kaut kādā Ņujorkas pievārtē. Gaļa tiek cepta uz restēm un oglēm, bet sagriezta tikai pēc tam. Cepšana tur vēl arvien notiek ārā. Sagrieztos gabalus uz brīdi iemet izkausētā sviestā. Ēd ar maizi, taču pie šīs sektantiskās ēšanas piedien maizi neēst, bet katram gaļas gabalam līdzi iedoto riku kraut blakus uz galda grēdā. Kuram lielāka grēda, tam, protams... Lieki piebilst, ka līdz pat nesenam laikam šīs pāris vietas bija tikai un vienīgi vīru prieka lauks. Tagad laiki esot sākuši mainīties.
  
  Tad nu, lūk, visu to atcerējies, pievakarē ķēros pie darba. Un izrādījās, ka veselas liellopa filejas cepšana uz oglēm, sagriešanu atliekot līdz brīdim, kad jau gatavs, nudien ir atkārtošanas vērta recepte. Ēdām ar rīsiem, neko blakus uz galda nekrāvām. Mērcēšanu sviestā izlaidām. Pilsētā uz plīts vai cepeškrāsnī nekas tāds nebūtu sanācis.
  
  Tikmēr pa ozolu zīles birdināt turpināja sīļu bars, bet brīdi pirms tam tepat pie durvīm pie Dzubja bļodas bija lavījies sesks, cauna vai ūdele vai kāds cits kažokzvērs – kad šo pieķēru, viņš, tāds garens pavisam, piespiedās pie sienas un mēģināja atrast kādu caurumu, bet neko neatradis, aizšmauca gar sienu uz verandas pusi. Mugurā bija sudrabains kažokzvēra vai parastā meža zvēra parastais ziemas kažoks.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 21.9.08 21:27
• Izgāju pačurāt, un kažokzvērs atkal bija tur. Atcerējos, ka esmu aizmirsis ieskrūvēt āra lampiņu, līdz ar to tagad to sesku neredzēju, tikai dzirdēju - noblīkšķēja, nočabēja un prom bija. Atkal bija lavījies pie Dzubas ekoloģiskajiem šveiciešu veco suņu cepumiņiem.
  
  Bet ārā tik kluss, zvaigžņotā debess virs manis, un morāles likums, protams, arī tepat vien.
  
  Tikai zīles pakšķēdamas birst zemē un pret mājas jumtu. Jocīgi, pašā nakts vidū zīļu pakšķēšana norimst - laikam tie, kas tās kustina, uz brīdi aiziet pagulēt. Bet pavisam agri sāk birdināt atkal. Visa zeme zīļu pilna, kraukšķ zem kājām kā kafijas pupiņas. Margaritas Stārastes Zīļuks gan bija baigais monstrs.
  
  Bet pirms tam pa dienu bijām izbraukuši līdz veikalam, un tā. Aizšāvām līdz Kolkai un nejauši pamanījām, ka tur ir arī katoļu baznīciņa - maza guļbaļķu ēciņa ar šķību torni, tomēr sakopta sakopta, iekšā tieši notika dievkalpojums, par kuru pie durvīm piespraustā zīmītē bija teikts, ka tieši šodien mise būs "16-os". Ielūrējām pa logiem, jo iekšā iet, šķita, būtu tāpat kā iebāzties istabā, kur jau sākušās ģimenes pusdienas - baznīciņa patiešām nav lielāka par paprāvu istabu, trīs logu garumā ir baznīcas telpa, aiz viena redz sēžam baznīcēnus, aiz otra - ērģelīšu spēlētājas muguru, aiz trešā - altāri, bet ceturtais logs ar baltu aizkariņu - tur jau mācītāja kambaris.
• 8 piezīmesvieta jūsu piezīmēm