mans sviests
mans sviests
mans sviests - 20. Novembris 2004
20. Novembris 2004
- 20.11.04 18:11
- Ja Tevis nav šeit, manis nav vispār
-
2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 20.11.04 18:29
- Klausos The Cure albumu Disintegration. Sen nebiju klausījies. Patiesībā man tas bija gājis zudumā līdz ar kasešu laika beigām. 1989.gads. Kāds es tajā laikā biju? Bilžu no tā laika nav nekādu. Pa vecam tolaik neviens vairs lāga nefotografēja, pa jaunam vēl nemācēja. Bija auseklītis. Tāds liels. Veči kombinātā Māksla tādus štancēja. Man teica, ka ar tik lielu staigāt ir bīstami. Krievi varot likt norīt, ko tad es darīšot. Tas bija togad, kad vēl bija jābrauc uz Salspili kolhozā. Bietes vākt. Lai paspētu uz Salaspils vilcienu, man bija jāceļas zvērīgi agri - ap pieciem laikam. Tad no Siguldas uz Rīgu, stundu kvernēt Rīgā, tad ar visiem kopā uz Salaspili. Vai nu no agrās celšanās, vai agrajām brokastīm (tēvs allaž kā štiks sacepa pilnu pannu ar kartupeļiem un olu), man vienmēr sāpēja vēders. Un ap to laiku, kad dzeltenais ikaruss mūs izmeta Salaspils biešu luka malā, sāka vajadzēt uz poda. Tād nu nekas cits neatlika, kā joņot pa klajumu tik tālu, kamēr atradās kāds dabisks aizsegs - grāvis, piemēram, - lai meitenes neredz. Vēl tai kolhozā puikam no Līgatnes ar lielo biešu nazi gandrīz pirkstu nocirtu. Neuzmanīgi vēzēju un nemanīju, ka šis man aiz muguras stāv. Paskaties, re, kur kauls, viņš man rādīja - un pavilka nost miesu. Tiešām, bija balts kauls. Noģību gandrīz. Bet The Cure kaseti nopirku ne jau 1989.gadā, bet drusku vēlāk, Foruma veikalā, tur uz Kaļķu ielas, blakus tam - kā viņu tagad sauc, pat neesmu ievērojis. Foruma veikalā pārdotās kasetes bija ar savām īpatnībām, pati galvenā bija tā, ka tās vienā jaukā brīdī sāka "vilkt" (ja vien nevilka jau pašā sākumā). Vēl es tur nopirku veselu kaudzi NSRD kasešu (liekas, ka Siguldā stāv vēl arvien) un vēl šādus tādus sūdus, kas aizmirsušies laimīgi. Kad Vaļņu ielas skaņuplašu veikalā parādījās visādas kasetes, nopirku, šķiet, visus Swans albumus - ja nemaldos, Juris Kroičs no Jauna Mēness bija pasācis tur tādu privātu rūpaliņu ar pirātiskiem ierakstiem:) Un vēl šādus tādus sūdus, bet tie atmiņā nav palikuši. Jā, pareizi. Swans albums Children of God jāsameklē. Kā es to varēju aizmirst. Tas bija pats labākais.
-
2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 20.11.04 21:05
- Salaspilī dzīvoja tāds Raitis. Dažkārt Rīgā viņu varēja sastapt braucam uz motocikla (kā pasažieri bez ķiveres) vai ēdam krogā Rostoka uz Tērbatas ielas. Kas tur ir tagad, Drogas vai kas? Nu lūk. Raitis regulāri braukāja uz ārzemēm un ikreiz atgriezās ar somu, kas bija pilna ar CD. Protams, CD atskaņotāji tolaik bija tikai retajam, pat skaņuplašu veikalā uz Elizabetes ielas vēl nebija parādījušies tie pirmie PSRS ražojuma spēlētāji, tāpēc ikviens, kam bija CD atskaņotājs, skaitījās baigais krekls. Un Raitis tāds bija, tas nu gan. Viņš par nelielu samaksu kasetēs rakstīja savus CD. Dīvainas sagadīšanās pēc viņam bija visai oriģināla gaume. Visus trīs This Mortal Coil, His Name is Alive, tad visus Coteau Twins (jāsaka, tie man vēl šobaltdien tā ne pārāk), tad visus Pixies un ko nu tur vēl varēja dabūt no Raita, tā vienkāršā džeka džinsu kostīmā. Vienīgais noteikums - kasetes vajadzēja gādat pašam. Tad nu tā. Reiz, trijāta ar vēl diviem tādiem pašiem - manu kursa biedru un ģitāristu no sen aizmirstas grupas Nelaimīgā Dzimšanas diena - devāmies pie Raita uz Salaspili. Neko īpašu jau mums tai brīdī nevajadzēja, arī kasešu nebija līdzi, vienkārši bijām jau paguvuši izdzert vienu no trim Dzirnavieka vārtrūmē par 10 rubļiem pirktajām nezināmas izcelsmes šņabja pudelēm. (Dzirnavnieks bija tāds krogs iepretī tagadējai Jumavas grāmatnīcai uz Dzirnavu ielas, vārtrūmē veči pārdeva dzērienus, kas bija paslēpti nelielā caurumā vārtrūmes sienā, nejaukt Dzirnavnieku ar citiem krogiem, piemēram, Blaumaņa ielas Kristīni - tas ir kas pavisam cits un saistīts ar pavisam citiem stāstiem). Tādi arī ieradāmies Salaspilī. Ar električku. Un ievēlāmies Raita dzīvoklī, kas izrādījās vēl konvencionālāks nekā viņa paša āriene. Nekādas gotiski alternatīvas indie gaisotnes. Vien tumša pulēta sekcija ar vairākiem CD atskaņotājiem un majaka kasešniekiem. Un sieva. Un bērni laikam pat arī. Un sajūta, ka viņš nudien vēlas ātrāk mūs dabūt prom (kurš gan nebūtu to gribējis?). Tā nu braucām atpakaļ uz Rīgu. Bija saulains vakars. Pareizi, Maijs. Maijām vārda diena. Mūsu Maijai arī. No stacijas pa taisno ciemos. Visi jau bija klāt. Kā tas gadījās, kā ne, mans kursa biedrs pavēma uz guļamistabas parketa, bet es, es laikam runāju tikai pa telefonu. Tolaik jau mobilo vēl nebija.
-
5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
Powered by Sviesta Ciba