|
|
|
Maijs 11., 2009
10:26
vakar pirmo reizi gatavoju vīra noķertu līdaku. nav jau tā, ka viņš pirmo reizi zivi būtu noķēris, tikai es tāds murmulis zivis diez ko neēdu un līdz ar to arī negatavoju. bet sanāca gana garda. pat mazliet pagaršoju. :)
|
15:42 - gliemeži
Kad biju maza, katru vasaru dzīvoju pie vecmāmiņas Baldonē. Mēs daudz pastaigājāmies, lasījām pasakas un dzīvojāmies pa dārzu. Tā kā mans vienīgais uzdevums dārzā bija atpūsties (ēst daudz ogas, gulēt šūpuļtīklā, pētīt kukaiņus un izklaidēt lelles), es izpētīju katru dzīvās dabas stūrīti - kurā kaudzē dzīvo zalkši, kāda zirnekļu ģimene kur iemitinājusies, pie kuriem kokiem jāmeklē ķirzakas, kur ie lielākie skudrupūžņi utt. Nedalītu manu sajūsmu allaž izpelnījās gliemeži. Sevišķi lielie vīngliemeži. Tādi ārkārtīgi lēnīgi un cienīgi radījumi. Izstiepjas gari, gari un ziņkārīgi kustina radziņus. Atliek tik pieskarties radziņam, lai tas aši atkal tiktu ievilkts iekšā. Un tad sākas viss no gala - gliemzis lēni izstiepjas, sajūtas droši un tad stūķē laukā savas antenas. Jā, gliemeži bija vieni no maniem favorītiem. Un es nekādi nespēju samierināties ar domu, ka vecmāmiņa viņus diezgan brutāli iznīcināja. Lasīja viņus trauciņā, izbēra uz ceļa un tad ar kāju... Man tas šķita ne tikai bezgala nežēlīgi, bet arī ārkārtīgi pretīgi. Vēl arvien sašķaidīts gliemezis ir viena no riebīgākajām lietām, ko varu iedomāties. Nedod Dievs, kādam uzkāpt ar basu kāju...
Vakar, karojot pa dārzu ar saviem personīgajiem gliemežiem, atcerējos laiskās dienas Baldones dārzā. Pielasīju pus iepirkumu maisu ar gliemežiem (un tas tikai no vienas dārza malas!) un aizvedām viņus uz mežu. Tādu kvantumu droši vien pat mana vecmāmiņa nespētu sašķaidīt.
|
19:34
piemeties izsalkums, bet birojā, protams, kā par spīti nav nekā ēdama.
pamazām kļūstu kašķīga. miegaina un mazliet kašķīga.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |