If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

šorīt Bob saka, ka nevarot ciest strādāt dienās, kad manis tur nav.
atjokoju, ka es tur joprojām strādāju tikai to dienu dēļ, un aizdomājos, ka tā tak patiesībā ir.

neizskaidrojama patiesība.

un tad visu dienu domāju, ka man, patiesi, laiks maizes darbu mest pie malas un mesties dzīvē pilnu krūti drosmes un darīt kautko ar pustukšu kabatu, bet milzīgi daudz prieka dzīvošanas faktā.

izdzeršu vīnu un braukšu nafig uz Portugāli, dzīvošu teltī un rakstīšu un beidzot nopublicēšu jau uzrakstīto un fotografēšu un taisīšu izstādes krogos, kas man par to dos nostrēbties alu līdz acis uz kātiņiem un ēdīšu sviestmaizes, dažkārt palīdzēšu kādā restorānā nomazgāt traukus un dzīvošu cepuri kuldams.
tikai cik ilgi tā var? cik ilgi tā gribēsies?
tam tad tā ir jābūt uz mūžu, jo man ļoti ļoti negribēsies vēlreiz kautko sākt no nulles un, ja tāda dzīvošana apniks, tad būs jāiet pie veterinārārsta un jāpalūdz, lai mani nošpricē kā traku suni.