![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
alcoholic on 2009.09.14 at 22:08es pats vairs nesaprotu kādēļ nemitīgi dzēšos - nemitīgi mēģinu pārtraukt dzeršanu un atkal krītu atpakaļ pudeļu-korķu-pārklāts-galds situācijā.
es maldos savās domās. es nespēju nedomāt. es atsāku un manas smadzenes ir nemitīgā darbībā. par šo un to, par visu ko. atceros, ka francijas periodā es reiz pamodos un sapratu, ka jau četrus gadus manī nebij bijis tas ko saucam par daydreaming. šobrīd man tas ir visu laiku, jo ir tik daudz laika pašam sev, sev un domāma un domām tikai.
es esmu izdomājis stāstus, esmu izanalizējis cilvēkus (sen pazīstamus, nesen satiktus un tos, ko esmu redzējis autobusa pieturā), izanalizējis sevi pašu un joprojām neko nesapratis.
es esmu neprātīgi iemīlējies un varbūt tikai tādēļ, ka tas cilvēks ir neprātīgi iemīlējies manī un tāds kā plastalīns manās rokās un man ir tāds bērna prieciņš, ka es kautko veidoju.
es spēju dod vērtīgus padomus citiem, bet esmu bezspēdzīgs pats sevis pārveidošanā. es dzīvoju dzīvi, kas sākas un beidzas ar "dzīvot". Progress un regress mani biedē.
vainoju armiju. vainoju bērnību. vainoju pagātni. un tas šķiet muļķīgi, jo ne jau tur tas suns pūst.
suns ir apraksts manī pašā. tikai kā lai kaujas ar vējdzirnavām?
neiespējami.
atkāpjos, ievērtēju situāciju un - bladāc - ar pieri sienā. un es izeju pats no sevis ar vēsu prātu un uzspļauju iepriekš izdomātajam.
es neklausu pat sevi.
man nav autoritātes.
man ir bailes.
man ir pašlepnums.
un šovakar man ir t\a pavairāk dzeramā un lēmums to visu piebeigt, lai rīt sāktu visu no jauna ar citām domām. man nav vajadzīgas citas prioritātes, jo visas vecās ir labas diezgan.
tikai ir dažas lietas, ko vairs nedrīkst. ir dažas lietas ko vairs nevajag. ir dažas lietas kas nogurdina.
un es nezinu kā būs.
es zinu kā ir.
ir labi, kad esi iedzēris - to es zinu, un tikai.
es maldos savās domās. es nespēju nedomāt. es atsāku un manas smadzenes ir nemitīgā darbībā. par šo un to, par visu ko. atceros, ka francijas periodā es reiz pamodos un sapratu, ka jau četrus gadus manī nebij bijis tas ko saucam par daydreaming. šobrīd man tas ir visu laiku, jo ir tik daudz laika pašam sev, sev un domāma un domām tikai.
es esmu izdomājis stāstus, esmu izanalizējis cilvēkus (sen pazīstamus, nesen satiktus un tos, ko esmu redzējis autobusa pieturā), izanalizējis sevi pašu un joprojām neko nesapratis.
es esmu neprātīgi iemīlējies un varbūt tikai tādēļ, ka tas cilvēks ir neprātīgi iemīlējies manī un tāds kā plastalīns manās rokās un man ir tāds bērna prieciņš, ka es kautko veidoju.
es spēju dod vērtīgus padomus citiem, bet esmu bezspēdzīgs pats sevis pārveidošanā. es dzīvoju dzīvi, kas sākas un beidzas ar "dzīvot". Progress un regress mani biedē.
vainoju armiju. vainoju bērnību. vainoju pagātni. un tas šķiet muļķīgi, jo ne jau tur tas suns pūst.
suns ir apraksts manī pašā. tikai kā lai kaujas ar vējdzirnavām?
neiespējami.
atkāpjos, ievērtēju situāciju un - bladāc - ar pieri sienā. un es izeju pats no sevis ar vēsu prātu un uzspļauju iepriekš izdomātajam.
es neklausu pat sevi.
man nav autoritātes.
man ir bailes.
man ir pašlepnums.
un šovakar man ir t\a pavairāk dzeramā un lēmums to visu piebeigt, lai rīt sāktu visu no jauna ar citām domām. man nav vajadzīgas citas prioritātes, jo visas vecās ir labas diezgan.
tikai ir dažas lietas, ko vairs nedrīkst. ir dažas lietas ko vairs nevajag. ir dažas lietas kas nogurdina.
un es nezinu kā būs.
es zinu kā ir.
ir labi, kad esi iedzēris - to es zinu, un tikai.