If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

noslēdzies vēlviens posms manā dzīvē - šodien pabeidzu apmācību un no otrdienas strādāju savā suburba filiālē un hwz kā būs, un pietrūks man to dusmīgo ķīniešu un pakistāniešu izsaucieni brīdī, kad virtuve pārvēršas par īstu elles ķēķi un viss iet šķērsām.

menedžeris teica, ka es viņiem ļoti pietrūkšot, jo tādi darbinieki kā es zemē nemētājas un tad pasauca malā un teica, ka esot dzirdējis baumas - man būšot paaugstinājums.

ja tā, tad cepuri nost, jo četrās dienās no parasta vārītāja uzkalpoties līdz šefpavāra amatam vēl nevienam nav izdevies.


tfu tfu tfu un čin čin.

Matejs - tas, kas dzīvokļbiedrs - man vakar vaicāja kādēļ es izdomāju mainīt darbu.

teicu, ka man apnika dzīvot cilvēku vidū, kas dzīvo ilūzijās un kam nav nekādas saskares ar realitāti. (viņs to protams nesaprata un noīdēja "ah, ok then..")

jāpaskaidro, ka iepriekšējā darbavieta bija kafejnīca diezgan pārbagātu cilvēku apdzīvot pilsētelē un vienmēr tiešss kontakts ar klientūru un sarunas, kas tukšas, jo kattru dienu vieni un tie paši cilvēki vaicā kā klājas kas jauns un tad saruna automātiski parslēdzas par laikapstākļiem (jo nekā vairs nav ko teikt, jo man pofig, bet viņi nezin ka man pofig tādēļ domā, ka man nav ko teikt). tā katru dienu trīs gadus no vietas. tie paši cilvēki. un cilvēki tip gudri - rakstnieki, aktieri, žurnālisti, producenti, politiķi, baņķieri, ārsti utt utjp.. viņi lasa avīzes un pa retam iesaistās piesardzīgās sarunās par politiku, tad runā par saviem bērniem, ģimeni, dažkārt atved apskatei atvasītes utt utjp...

garlaicīgi tas viss. īstā dzīve ir tur ārā, bet viņi to nezin, jebšu negrib zināt.

es zinu un tādēļ man pretīgi diendienā atrasties vidē, kur domas mākslīgi sterilizētas.

tā saprašana nenāca uzreiz.

bet labi, ka nāca, jo happy esmu starp ķīniešiem un pakistāniešiem un krieviem un latviešiem un visiem citiem eirobuma upuriem, kas ir īsti un spēj no parasta "Hi!" pārlēkt patiešo uz sava dzīvesstāsta izklāstu un ieraut mani pārinteresantuma ekstāzē.

patreiz es dzīvoju sapņiem.

man ir jāizdzer tik un tik, lai būtu sapnis tāds, ka no rīta pamostoties, negribētos pamosties.

viss ir matemātika, manuprāt.

pamodos un atcerējos, ka sen nav neviena diena nodzerta.

nodzeru brīvdienu.

veseli.

"If you are lonely when you're alone, you are in bad company."
Jean-Paul Sartre

kad atbraucu uz salu, es gribēju dzīvot pēc principa - viss, kas man pieder, ietilpst vienā mugursomā.

bet princips ātri vien tika lauzts un šobrīd man ir tikdaudz lietu, ka vajag kravas mašīnu un divstāvīgu autobusu, lai visas tās lietas, kaķus un cilvēkus paķertu līdz, ja pārvācos.