If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

ikdienas atstāstīšana ir fuipē iekš ciba, bet nevaru nepastāstīt, ka:

esmu nopisies līdz vēmienam.
auto noparkots kautkādā lauku ciematā 12km no šejienes.
atbraucu mā ar taxi.
paņēmu skrūvjgriežus n'stuff un lecu taxi un braucu atpakaļ remontēt ģeneratoru.
izskrūvējos 3h un bez jēgas, jo kā nelādē ģenerators tā nelādē un tikai ar tukšu akumulatoru auto darbināšanai (ģenerators nelādē) pa tumsu 12km nobraukt diezko neiespējami.

nospļāvos un lecu taxi un mājas un vīna glāze eļļainu roku ķetnās.

pisec.

un visam pie vainas vakardienas plūdi, jo neesot diezko labi braukāt ar Celica pa ielām, kad ūdens pāri riteņiem....

p.s. plāns tāds, ka rīt braucu turp ar jaunu akumulatoru un vedu daiļavu līdz mājām, izģērbšu un tad mums būs runāšana kā vēl nekad, jo jānoskaidro kādēļ ir radusies mūsu pirmā kopdzīves problēma (laikam jau jāizjauc ģenerators pa detaļām - šonakt tumsā bij diezko neiespējami saprast kas un kā)..

vienvārdsakot:

šodienas morāle ir sekojoša - ja es nedzertu, tad zaudētu samaņu dēļ stresa, jo tas bleķa gabals ir vienīgā lieta ko es patiesi mīlu un ko pats vakarvakar neapdomīgi nokāvu tikai un vienīgi, lai Kelly nav jāpeld (burtiski) mājās.

es saku - Fuck My Life.
un tā tas ir patiesi.

kautko es daru ļoti nepareizi šobrīd, jo viss krīt tādā kā bezdibeņakā.

vainoju to, ka uz brīdi pārstāju dzert un sapisu savu esību ar skaidru apziņu par apkārtnotiekošo ar apkārtesošajiem.
tā nedrīkst.
ir jādzer.
konstanti.
ikdienas.
āmen.

mana depresija ir sasniegusi kulmināciju,

šķiet,

un nezinu vai labāk ir pakārties bēniņos nevienam nezinot, mērcējot mirušās kājas dzeramā ūdens rezervuārā mēnešiem, jebšu aizbraukt nafig prom no realitātes iekš padārgs ceļojums ar somu plecos rakt zemi cerībā atrast zeltu ļoti karstumā, jebšu dzert dzert dzert

es neko vairs nezinu,
neko.
viss vienalga tāvaitā..

pamodos, aizgāju uz veikalu, nopirku akumulatoru, sagaidīju autobusu aizbraucu pēc mašīnas.
apmain[iju aķi, un braucu mā

man pēķšņi palika mašīnas žēl, redzot, ka tā lādētāja lampiņa joprojām deg un teicu "piedod, dārgā - mana vaina, nevajadzēja man ar Tevi tovakar tā apieties"
un hop - lampiņa nodziest un akumulators tiek lādēts!

man asaras acīs - sakat ko gribat, bet auto ir dzīvi!!!!

p.s. pie mājām gan lampiņa atkal iedegās, bet nu skaidrs kur vaina - noņēmu ģeneratoru, izjaucu pa detaļām un sakrāvu uz radiatora žāvēties.

kaimiņš vasko savu jaguāru.
saku labrīt.

stāvu, līgojos un mēģinu atskrūvēt celica drošinātāju kasti.

kaimiņš ieit mājā.
iznāk ar diviem aliem un tad nu mēs dzeram un viņš stundu runā par savu vakardienas golfa spēli.

akdies.. viens solis uz priekšu divi atpakaļ.

es laikam to daiļavu pie dzīvības nekad nedabūšu.

ģenerators

nekad netiku domājis, ka iekš love.mail.ru ir labi cilvēki.

nupat ticu, jo viņa teica: "see you soon - poshla pitj vino"

kāpēc TU nedzer ikdienas?

visudienu-pamostos-ēdu-dzeru un-tad guļu.

tāda kā TuTū pasaule ar rītdienas perspektīvu.

ja tas 999 radio vēlreiz spēlēs Rob Costlow, tad čau.