If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

"ai! es sagriezu pirkstu!.. uzliksi man plāksteri?
paskaties, man šķiet, ka man acī kautkas..
man uz lūpām nav pielipis ēdiens?
man uz sejas nav kafijas graudiņi? ......"

jā - viņa ir atpakaļ, bet cik ilgi tā var turpināties un kurp tas viss ved?

vakardienu es pavadīju pie televizora ar kamīnu pie pēdām un milzīgām tējas krūzēm visapkārt.

no desmitiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā mana vienīgā fiziskā aktivitāte bij divreiz ielēk mašīnā un aizbraukt dabūt vēl filmas un cepumus un čipsus.

es noskatījos sešas tupas filmas, kas patiesībā nemaz tik tupas nav, jo pastāstīja ļoti daudz par mani pašu.

proti - lai cik interesanta/neinteresanta filma nebūtu, tās varonim vienmēr bija kautkāds mērķis, kautkāda darbības motivācija.
nu nevar uztaisīt filmu, ja tās galvenajam varonim viss pofig un nekas neinteresē.


un tad manī piedzima jautājums - vai es dzīvoju pareizi, dzīvojot dziļā vienaldzībā?
par mani noteikti neviens nevarētu uzrakstīt grāmatu, jo viss, kas notiek, notiek manī pašā, jo es esmu kā tāds iesūbējis jūras ezis, kas saceļ spuras, ja ir kāds uzbudinājums, bet paliek tur, kur visu laiku bijis - dibenā (jūras).

man fiksi vajag mērķi, jebšu sūtību.
davai, ka fiksi kāds man iedod sūtību un pasaka, ka man tas vai šitas jāizdara - es uzreiz paklausīšu un sākšu darboties!
pioniera godavārds!

.. tad tanī filmā The Road bij moments, kad sieva saka vīram: "es negribu izdzīvot. es gribu dzīvot" un tad izģērbjas līdz t-kreklam un džinsiem un iziet aukstā naktī nomirt.

un tad man atkal bija TĀ sajūta.