If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

no vakarnakts es pamodos tikai šovakar ap septiņiem vakarā - nekad vairs nebraukšu uz DUB dzert, kad pārguris, jo sanāk tāda haotiska notikumu meklēšana un noguruma kumulācija līdz atplīst, piekrācot visu autobusu, tādejādi aizbaidot līdzpaņemtās tantes.

visam pa virsu - kā tāds pelējums - šovakara darba z-sv pārtijs restorānā uz kuru aizvilkos ar savu īdzīgo šizofrēnijas es.

bet tad ir viņa, kas šovakar skaistāka kā jebkad un koķetē un šķiet, ka realitātē pie divpadsmitvietīgā galda esam tikai mēs, bet visi pārējie ir butaforijas.

un ir tā, ka mans prāts šobrīd ir pa visu māju un es nesaprotu kāda joda pēc esmu vēlreiz saķēris to sērgu, ko sauc par iemīlēties..

un nav jau tam nekādas zāles, nekādu pretlīdzekļu - ir jāsper pirmais solis.

tikai es to nedarīšu, jo man gribas dzīvot šajā sajūtā visas manas atlikušās dienas.


ceļš un nakts un apgāzies mēness lauka vidū..

vakar, pārnākot pēc bezalkoholiskajām vakariņām restorānā, ar caurumu sirdī, atvēru "Albali 2001" jauks un patīkams un guldina patīkamos sapņos, bet šodien sajutos kā grīdas lupata, un viss reālajā realitātē ļoti pretīgs.

šovakar izvilku pēdējo pudeli no savas Cotes du Rhone 2005 kastes.
degustēju un sajūtu vieglumu, prieku un mieru.
un zinu, ka tāpat jutīšos rīt, jo vienmēr tā ir bijis - Cotes Du Rhone nekad nepieviļ.
nekad.