Šonakt es pamodos, jo man bija sajūta, ka kautkas notiks un pēc mirkļa es saņēmu sms ar lūgumu pasmaidīt.
Jā, kautkas jokains notiek ar tiem sapņiem:
"Pamodos no spēcīga pērkona spēriena. Uz šīfera jumta lietuslāses spēlēja dīvainu meldiņu, kas atgādināja malkas sprakšķēšanu ugunskurā. Nodomāju, ka zibens trāpījis mazajā lauku baznīcā. Uzvilku vēl joprojām mitrās pārgājienu kurpes un nokāpu lejasstāvā. Galvā bija patīkams reibums no vakariņas izdzertā sarkanvīna. Ieskatījos krāsnī un iemetu vēl pāris pagales, kas uz karstajām oglēm negribīgi sāka iztvaikot septembra lietu, ko pažobelē bija paspējušas sevī uzsūkt.
Apsēdos pie galda un aizdedzināju petrolejas lampu. Tā deva spocīgu gaismu mazajai kalnu patvermes istabiņai. Uz galda vēl stāvēja pusizdzerta ruma pudele, kuru biju sev paņēmis līdz dzestrajiem rītiem, kuros šis dievīgais dzēriens kafijas pavadībā spēja dot spēku un dzīvesprieku uzsākt jaunu dienu. Ielēju sev krūzē pamatīgu malku un sāku sev tīt cigareti.
Gulēt vairs negribējās un pa galvu jaucās visādas domas. Sāku atcerētie kādēļ gan esmu šeit šajā pasaules nostūrī, sen pamestā kalnu ciematiņā, kuru vienīgie iedzīvotāji bija caunas un susuri un gadījuma naktsmāju lūdzēji.
Sadzirdēju soļus augšstāvā un sapratu, ka spēcīgais pērkona grandiena ir pamodinājis arī Celīnu. Azidomas apstiprinājās un pēkšņi vājajā lampas gaismā saskatīju viņas samiegojušos seju. Viņa bija pavisam kaila satinusies guļammaisā.
Pasmaidīju. Arī viņa pasmaidīja un apsēdās man blakus uz garā beņķa pieglaudās manam plecam un izvilka no guļammaisa vienu roku, paņēma krūzi un iedzēra krietnu ruma malku.
- Es izbijos. Man bija briesmīgs sapnis un tad pamodos un... tad tevis vairs nebija
un man pēkšņi šķita ka tu mani esi pametis.
Pasmaidīju.
- Apsoli, ka nekad nekad mani nepametīsi. Apsoli?
- Protams. Nekad.
- Zini, vakar man bija ļoti ļoti bail tur uz tā kalna nogāzes, ka tu varētu nomirt un man bija ļoti bail. Man joprojām ir ļoti bail, ka tā varētu notikt.
Pasmaidīju un aizsmēķēju cigareti. Atcerējos iepriekšējo divu dienu neprātīgo pārgājienu, kurš šobrīd šķita daudz bīstamāks kā brīdī, kad to piedzīvojām. "
Jā, kautkas jokains notiek ar tiem sapņiem:
"Pamodos no spēcīga pērkona spēriena. Uz šīfera jumta lietuslāses spēlēja dīvainu meldiņu, kas atgādināja malkas sprakšķēšanu ugunskurā. Nodomāju, ka zibens trāpījis mazajā lauku baznīcā. Uzvilku vēl joprojām mitrās pārgājienu kurpes un nokāpu lejasstāvā. Galvā bija patīkams reibums no vakariņas izdzertā sarkanvīna. Ieskatījos krāsnī un iemetu vēl pāris pagales, kas uz karstajām oglēm negribīgi sāka iztvaikot septembra lietu, ko pažobelē bija paspējušas sevī uzsūkt.
Apsēdos pie galda un aizdedzināju petrolejas lampu. Tā deva spocīgu gaismu mazajai kalnu patvermes istabiņai. Uz galda vēl stāvēja pusizdzerta ruma pudele, kuru biju sev paņēmis līdz dzestrajiem rītiem, kuros šis dievīgais dzēriens kafijas pavadībā spēja dot spēku un dzīvesprieku uzsākt jaunu dienu. Ielēju sev krūzē pamatīgu malku un sāku sev tīt cigareti.
Gulēt vairs negribējās un pa galvu jaucās visādas domas. Sāku atcerētie kādēļ gan esmu šeit šajā pasaules nostūrī, sen pamestā kalnu ciematiņā, kuru vienīgie iedzīvotāji bija caunas un susuri un gadījuma naktsmāju lūdzēji.
Sadzirdēju soļus augšstāvā un sapratu, ka spēcīgais pērkona grandiena ir pamodinājis arī Celīnu. Azidomas apstiprinājās un pēkšņi vājajā lampas gaismā saskatīju viņas samiegojušos seju. Viņa bija pavisam kaila satinusies guļammaisā.
Pasmaidīju. Arī viņa pasmaidīja un apsēdās man blakus uz garā beņķa pieglaudās manam plecam un izvilka no guļammaisa vienu roku, paņēma krūzi un iedzēra krietnu ruma malku.
- Es izbijos. Man bija briesmīgs sapnis un tad pamodos un... tad tevis vairs nebija
un man pēkšņi šķita ka tu mani esi pametis.
Pasmaidīju.
- Apsoli, ka nekad nekad mani nepametīsi. Apsoli?
- Protams. Nekad.
- Zini, vakar man bija ļoti ļoti bail tur uz tā kalna nogāzes, ka tu varētu nomirt un man bija ļoti bail. Man joprojām ir ļoti bail, ka tā varētu notikt.
Pasmaidīju un aizsmēķēju cigareti. Atcerējos iepriekšējo divu dienu neprātīgo pārgājienu, kurš šobrīd šķita daudz bīstamāks kā brīdī, kad to piedzīvojām. "