If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

visi darba kolēģi klepo un šņaukājas, man tik vien kā dulla galva un bišķi nevar sagaidīt kad tā slimība tā pa īstam sāksies, tādēļ nopirku dažas pudeles auksta alus, ganjauka pamodīšos apslimis.

atceļā no darba iesprūdām sastrēgumā.
uz soliņa sēdēja lietū izmirkusi meitene un runāja pa telefonu un radās sajūta, ka viņa nemaz nezin, ka līst lietus.

mazpilsētā, kurā strādāju ir tikai viens vietējais bomzis - nepārtraukti pārdzēries, nepārtraukti apmīzies, nepārtraukti kautkur staigā.

šodien ar kādu klientu (Mike - viņš zin visu par visiem iekš Skerries) sarunā aizrunājāmies par dzeršanu un tad viņš pastāstīja, ka tas džeks dažus gadus atpakaļ esot bijis ļoti cienījams onka, jo esot strādājis kautkādā datorkompānijā un pelnījis daudzdaudzdaudz naudas, bet nemitīgi dzēris līdz vienudien izkritis no vilciena.. vienvārdsakot - pazaudējis pamatu zem kājām, pazaudējis darbu, māju nācies atdot bankai, sieva (protams - žurkas grimstošu kuģi pamet pirmās) aizgājusi un tad viņš nodevies nemitīgai dzeršanai un tikai..

un tad es aizdomājos par to cik tuvu/tālu ir tas brīdis, kad viens var izkrist no vilciena un kļūt nevienam nevajadzīgs, biedējošs, pretīgs?!
kam ir jānotiek, lai zaudētu kontroli pār notiekošo (jo, goda vārds, es neticu, ka tur pie vainas tikai alkohols un smadzeņu ķīmija)?
cik tālu no tā esam mēs paši?