If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

laikam jau manu skatījumu pagaidām vislabāk raksturo Bukowska teiktais : '..Ļaudīm jāatrod, ko darīt, kamēr sagaida nāvi...'

Ne tādēļ, ka esmu šobrīd Bukowskī līdz ausīm, ne tādēļ, ka dzeru, bet tādēļ, ka tas ir labākais dzīves jēgas definējums kādu man jebkad nācies dzirdēt.

Izmisuši par to, ka kādudien mums nāksies nomirt, mēs visu laiku cenšamies piešķirt mūsu eksistencei kādu īpašu jēgu. Vieni jēgu saskata dzimtas turpināšanā, citi nolemj, ka jēga ir mīlestībā, citi, ka karjerā, vēl citi domā, ka ir forši, ja par viņiem stāsta vēstures grāmatās, citi nolemj, ka jēga ir naudā. Ir arī tādi, kas tic mūžigai dzīvībai pēc nāves, nododoties visiem tiem murgiem par karmu, paradīzi vai ko tādu.

Visa šī bardaka cēlonis ir fakts, ka esam vienīgās dzīvās radības uz šīs planētas, bez kuriem šī planēta varētu tīri labi eksistēt pati par sevi un nekāda ķēde netiktu pārtraukta. Mēs to ļoti labi apzināmies un tas mūs noved pie vājprāta, jo esam taču apveltīti ar spēju domāt. Tas tikai pavairo mūsu ciešanas. Šķiet, ka cilvēciskā rase ir dzimusi ciešanām. Iespējams, ka laika gaitā attīstījām spēju domāt tikai tādēļ, ka kopš savas eksistences sākuma esam sev uzdevuši jautājumu : 'kāda ir jēga manai dzīvei??'

Spēja domāt tikai vēl vairāk mūs dzen izmisumā. Ja arī zivis (vai kāda cita radība) spētu domāt viņiem nebūtu nekāda pamata domāt par savas eksisteces bezjēdzību, jo viņi ir iesaistīti loģiskā barības (vai kādā citā) ķēdē. Viņu izmiršana varētu ietekmēt pārējo planētas dzīvību. Mūsu izmiršana atstātu pilnīgā vienaldzībā jebko un ļoti daudzi pat uzgavilētu.


___________


Un tagat visi mirkli paklusējiet un padomājiet par to, ko vēlaties darīt kamēr sagaidīsiet nāvi. Es sev vēl ieliešu glāzi šņabja.