| Aktuāls 1997.gada raksts | 17:02 |
|---|
Lēnā vai ātrā
naturalizācija
Šis raksts tapa pēc kādas sarunas "Nacionālās Neatkarības" redakcijā. Mani sarunu biedri bija pārliecināti latviešu nacionālisti, arī es sevi par tādu uzskatu, taču šoreiz mūsu domas dālijās.
Latvijā, īpaši pēdējā gada laikā, daudz runā par naturalizāciju. Mūs pamāca gan no Austrumiem, gan Rietumiem, gan pašu Valsts Prezidents. Naturalizācija noritot lēni, pilsoņu loks esot jāpaplašina veicīgāk, krievnieki esot jāintegrē. Šie mācītāji par kolonistu repatriāciju vispār nerunā.
Daļa nacionālu, kuri labprāt vēlētos redzēt kolonistus aizbraucam, uzskata, ka tikmēr, kamēr tas nenotiek (varbūt ari vispār nenotiks), mums jācenšas 700 tūkstošus krievnieku intensīvi apmācīt latviski. Tad jau kāda tiesa sveštautiešu integrēšoties latviskā vidē un kļūšot par īsteniem latviešiem , tā kā latviešu pulks tapšot lielāks. Ja mēs šādu politiku nepiekopšot, tad izveidošoties divkopienu valsts.
Mans viedoklis šoreiz ir stipri atšķirīgs (neuzskatu, ka tas ir vienīgais pareizais, varbūt es kļūdos). Jāatzīst, ka kolonistu repatriācija, pat tā niecīgā, kas bija pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas, praktiski ir apstājusies. Arvien lielākas šaubas māc, vai tā vispār notiks. Tomēr iesaku pagaidīt vismaz līdz 7. Saeimas vēlēšanām un nesteigties ar kolonistu naturalizāciju.
Ko mums, latviešiem, pozitīvu dos tas, ja vairākums sveštautiešu apgūs latviešu valodu? Varbūt kāda neliela daļiņa no viņiem, teiksim — tūkstoši desmit, tiešām latviskosies, integrēsies latviskajā vidē. Bet esmu pārliecināts, ka tur, kur krievi ir pārsvarā, doma viņus integrēt, latviskot ir vairāk nekā naiva. No prakses mēs zinām, ka tur. kur krievu ir kaut vai puse, viņi nerunās latviski. Drīzāk, ja piecu latviešu kompānijā ir viens krievs, tad visi runās krieviski.
Protams, visiem tiem sveštautiešiem, kuri vēlas strādāt valsts iestādēs, apkalpojošajā sfērā, ir jāpieprasa latviešu valodas prasme, bet par tās apgūšanu, lai viņi rūpējas paši. Es pat uzskatu, ka ga¬dījumā, ja izdotos kolonistu vairākumu iemācīt runāt latviski, latviešu tautai tas nāktu tikai par sliktu. Palielinātos jaukto laulību skaits, tas veicinātu latviešu un krievu vēl lielāku sajaukšanos, latviešiem darba tirgū klātos vēl grūtāk, jo sveštautieši ar pilnām tiesībām varētu pretendēt uz pilsonību un amatiem valsts pārvaldē. Rezultātā izveidotos jauna tauta latviešu—krievu hibrīds (latvijieši vai latvijci). Mums jau tagad ir pietiekami daudz šādu it kā latviešu, kuri cits labāk, cits sliktāk runā latviski, bet domāšana un darīšana tiem ir dziļi slāviska vai internacionāla. Ieklausieties mūsu jaunas paaudzes valodā — tā ir piebārstīta krievu lamu vārdiem. Ir ne mazums citu netikumu, kurus latvieši šajos gados piesavinājušies — pārmērīga stipro dziru lietošana, nesaimnieciskums, nagu palaišana, solījumu nepildīšana, savas apkārtnes nesakopšana utt Tādēļ mans uzskats ir gluži pretējs divu kopienu tuvināšanas politikai. Tā neglābs latviešu tautu, bet gluži otrādi — pazudinās. Tādēļ jārealizē pretēja politika — pēc iespējas šīs divas savā mentalitātē tik ļoti atšķirīgās tautas jāsargā no sajaukšanās. Lai krieviem ir savi kultūras centri, savi sporta klubi un biedrības, un pēc iespējas arī savi dzīvojamie rajoni un kvartāli. Pie pašreizējās krievu un latviešu proporcijas tautu sajaukšanās tāpat notiks neizbēgami, bet tā nav jāveicina, bet gan jākavē. Un tādēļ nešķiedīsim savus garīgos un fiziskos spēkus, cenšoties krievus integrēt un latviskot. Integrācija ir van der Stūla, arī Ždanokas un Dīmaņa, kuri abi prot latviski, kā ari Jurkāna, un pat Gunta Ulmaņa sapnis. Tas, ko piedāvā daži gudrie nacionāļi, — integrēt krievus latviskā vidē, intensīvi mācot viņiem latviešu valodu, — ir integrācijas lēnais variants (vai latviešu tautas lēnā nāve atšķirībā no tūlītēja "nulles" varianta). Dzīve ir pierādījusi, ka nevis viņi pieņem mūsu tikumus un paradumus, bet latvieši viņējos. Krievi ir enerģiskāki, vitālāki un nekaunīgāki. Veltas ir cerības, ka, iemācoties runāt latviski, viņi savus tikumus un mentalitāti mainīs.
Ja mums izdosies nosargāt veselīgu latviešu tautas kodolu, savas tradīcijas, savu valodu, ja neļausimies mānīgiem aicinājumiem savstarpēji tuvināties (integrēties), tad vēl ir cerības, ka kādreiz labvēlīgos apstākļos kāda daļa kolonistu varētu aizbraukt (kāds jauns "fīrers" aicinātu tos atgriezties etniskajā dzimtenē vai pēkšņs stimuls tiem liktu klejot tālāk uz Rietumiem). Ja notiks šī tautu sajaukšanās, ko veicinās ari naivo nacionālu cerības krievus latviskot, tad izveidosies tauta, kurai būs visai maz kopīga ne tikai ar to latviešu tautu, kura Latvijā mita līdz 1940. gadam, bet arī ar to, kuri te dzīvo patlaban.
Droši vien ari šī jaunā tauta svinēs Līgo svētkus, dziedot "Ļigo Jana, baba pjana" vai kaut ko tamlīdzīgu, grauzīs saulespuķu sēkliņas, un latviešu vārdiem pa starpu mīsies tradicionālie krievu "mīļvārdiņi".
Vai mēs to vēlamies?
Ja ne, tad mums maksimāli jānorobežojas. Attiecībā par bažām, ka varētu izveidoties divkopienu valsts. Tā jau praktiski Latvijā pastāv. Labāk divkopienu valsts, nevis vienota Slāvlatvija.
Jānis Derums |
|
|