AIVARS GEDROICS - 18. Jūnijs 2007

About 18. Jūnijs 2007

Arī tādi ir represēto vidū...17:35
POLITISKI REPRESĒTO SAPULCĒ

2005.gada 9.martā plkst.13.00. Daugavpils Latviešu kultūras centrā bija paredzēts notikt politiski represēto sapulcei, kuras galvenais uzdevums, kā vēstīja reklāma presē, esot bijis pieņemt rezolūciju, kurā Eiropas parlaments tiktu aicināts nosodīt totalitārā komunisma režīmu. Tā kā reklāma aicināja ierasties ne tikai represētos, bet arī visus interesentus, arī es ierados pavērot sapulces norisi.
Atklājot sapulci, Daugavpils politiski represēto kluba priekšsēdis Aleksandrs Vaļums uzreiz noprasīja: «Есть ли то кто, непонимающий по-латышски?» (“Vai ir kāds, kurš neprot latviski?”). No apmēram 50 klātesošajiem pacēlās pāris rokas. «Ну значит, будем говорить по-русски!» (“Tātad, runāsim krieviski!”), noteica Vaļums. Dabiski, šim kungam pat prātā neienāca doma, ka kāds taču varētu neprast “starpnāciju sazināšanās valodu PSRS teritorijā”. Atcerējos, kādreiz presē lasīju Vaļuma paša atzīšanos, ka ģimenē biežāk iznākot runāt krieviski, nekā latviski. Šo faktu apliecināja arī Vaļuma kunga raitā krievu valoda bez akcenta, ko, diemžēl, nevar teikt par viņa Latviešu valodu.
Parunājis dažas visiem zināmas ievadfrāzes par Molotova&Rībentropa paktu, cik tas bijis ļauns un kaitīgs «не только латышам, но и другим членам латышского народа» (“ne tikai latviešiem, bet arī citiem latviešu tautas locekļiem”) – runas gaitā Vaļums vēl vairākas reizes apliecināja, ka neredz atšķirību starp jēdzieniem Latvijas un Latviešu tauta – viņš sāka lasīt rezolūcijas tekstu latviski, tad apjēdzās: «ах да, мы ведь договорились по-русски» (“ak jā, mēs taču norunājām krieviski”), sāka uz vietas stomīdamies tulkot, visbeidzot, palaida rezolūciju pa rindām, lai cilvēki uzliek tai savus parakstus. Viss šis process aizņēma apmēram 15 minūtes. Tad notika pāreja uz galveno, nerakstīto sapulces sasaukšanas mērķi. Jau pie ieejas katram sapulces dalībniekam tika iedots Daugavpils pilsētas partijas un “Latvijas ceļa” koalīcijas saraksts, kurā ar krustiņiem tika atzīmētas personas, kas esot pelnījušas īpašu atzinību. Faktiski tika nolikts priekšā špiķeris, kādam jāizskatās vēlēšanu biļetenam. Arī pats Vaļums vai no biksēm ārā lēkdams sāka slavēt Strodi un viņas komandu, cik lieliski cilvēki tie esot, kā pratuši izvilkt pilsētu no parādiem, kuros to esot iegrūdusi Eigima komanda. Arī par politiski represētajiem Strode ļoti rūpējoties…utt. Tāpēc visiem klātesošajiem esot jābalso tikai un vienīgi par Strodes sarakstu. Tas izsauca balsu murdoņu zālē un nelielus klātesošo protestus. Vaļumam nācās atzīt, ka, protams, viņš esot ar mieru uzklausīt arī citus viedokļus. Pie mikrofona izlauzās kāds Valfrīds Grobiņš, represētā Latvijas armijas virsnieka dēls – šis fakts gan viņam netraucēja vēlāk pašam kļūt par PSRS okupācijas armijas virsnieku un iestāties arī PSKP. Šis kungs (biedrs) sāka teikt, ka Strode gan neesot slikta, tomēr atbilstošāka partija ar daudz lielāku ietekmi visas Latvijas mērogā esot viņa pārstāvētā – Latvijas Pirmā partija. Pēc tam atkal ņēma vārdu Vaļums un atkal mēģināja pārliecināt par nepieciešamību tomēr atbalstīt Strodi. Tad vārds tika iedots kādam cilvēkam, kurš visai nedroši mēģināja aizstāvēt Eigimu, sakot, lai gan viņam bijušas kļūdas, tomēr viņš daudz esot izdarījis arī laba daugavpiliešiem, tāpēc šis cilvēks balsošot par Eigimu. Tad pie mikrofona izlauzās Foma Morozovs – kādreiz aktīvs Tautas frontes dalībnieks un antikomunists, sāka nikni lamāt Eigimu un visus viņa atbalstītājus, ar putām uz lūpām slavējot Strodi. (Starp citu, viņa dēls vēl nesenā pagātnē bija “TunB/LNNK” biedrs”), taču šo kustību, kas arī piedalās vēlēšanās, F.Morozovs ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja.) Kad šī kunga vārdu plūdi bija beigušies, atkal pie mikrofona nostājās Vaļums un turpināja aģitēt – ja netikšot Strode atkal par mēru, Daugavpils pilsētai draudot bankrots…utt. Pēdīgi vairs neviens neiedrošinājās oponēt visgudrajam vadonim. Acīmredzot nolēmis, ka auditorija ir pārliecināta, Vaļums pasludināja sapulci par slēgtu, izteikdams gan nožēlu, ka Strodes kundze nebija ieradusies pagodināt ar savu klātbūtni, lai gan esot solījusi (kā nu ne, ir gan ko nožēlot – neredzēja, kā Vaļums viņu slavē! – A.G.). Es pienācu klāt Vaļumam, stādījos priekšā kā avīzes “Latvietis Latvijā” korespondents un palūdzu viņam nelielu interviju, ko viņš arī neatteica. Te būs šīs intervijas teksts, saglabājot A.Vaļuma runas īpatnības.
LL: “Jūs ļoti aktīvi iestājaties par Strodi, par Vidavski, bet, atcerēsimies, viņi tomēr bija komunisti – to pašu režīmu stutēja, kas jūs un visus klātesošos ļaudis represēja - un viņi līdz pat pēdējam nestājās ārā no kompartijas, tikai kad pēc puča šo partiju aizliedza, viņi bija spiesti no turienes aiziet. Vai tomēr šī iemesla dēļ nevajadzētu viņus tik kvēli neaizstāvēt, kā jūs to darāt?”
A.V.: “A jūs man parādiet no 15 (14 – A.G.) partijām, kuras šodien (??? – A.G.) iesniedza Daugavpilī savus sarakstus, kurā nav komunisti?”
LL: “Es nejūsmoju par Eigimu, tomēr, cik man zināms, viņš nav bijis kompartijā”.
A.V.: “A viņš beidza čeķistu skolu Rīgā, viņš beidza policijas-milicijas akadēmiju Minskā…paskaties vo, redzi vo, šito pirksta nagu šeit vo nomauca Teātra ielas čekisti…es par čeķistu nekad nebalsošu…”
LL: “Es jums nesaku balsot par Eigimu, es tikai aicinu jūs atcerēties, ka komunistiskā partija bija tā, kas kontrolēja čeku, kas vadīja to, čeka atskaitījās komunistiskajai partijai…”
A.V.: ”Vidavskis nevadīja čeku…”
LL: “Viņš nevadīja, bet bija aktīvs biedrs šajā partijā. Vadīja Gorbunovs, vadīja citi…”
A.V.: ”Kāpēc Gorbunovs varēja būt par valsts prezidentu…gandrīz? Ja Vairas nebūtu bijis, viņu būtu ievēlējuši…Kāpēc Vidavskis nevar būt? Kāpēc simtiem staigā čekistu pa Daugavpili un vēl māca citus, kā viņiem vajag darīt?”
LL: “Tāpēc jau es saku, ka nevajadzētu par tādiem balsot, nevajadzētu atbalstīt…”
A.V.: “Strode neviena cilvēka neiesēdināja. Vidavskis un viņa tēvs neviena cilvēka neiesēdināja… Man, piemēram, māsa, Valkas slimnīcas vadītāja…beidza augstskolu, Medicīnas fakultāti…viņu pieņēma partijā, viņa nevarēja savādāk nekur aiziet…Es biju katordznieks, politiskais…mans tēvs notiesāts uz nošaušanu jau Stučkas laikā…”
LL: “Un tomēr viņa stājās partijā, neskatoties uz to, ka…”
A.V.: “Stājās…A vot es nestājos partijā, jo no Sibīrijas atbraucu…un es vēl trīs gadus dabūju cietumā…to es nekad neesmu darījis…”
LL: “Tāpēc es arī saku – sāpīgi tomēr redzēt, ka represētie tādus partijniekus atbalsta un stāv par viņiem. Mans tēvs arī nestājās partijā, lai gan viņu ļoti spieda un visādi turējās pretī…”
A.V.: “Nu, tas ir tā…Partijā var stāties divu iemeslu dēļ. Viens, kas briesmīgs komunists, a otrs, kas grib dzīvot. Ja tu nebiji partijā, tu nekas nebiji… Vārdu sakot, vajag šodien domāt par to, ko viņš šodien domā…a Vidavski es pazīstu no šitāda vo puikas…”
LL: “Jūs domājat, viņš draudzīgs ir pret Latviju un Latviešu tautu?”
A.V.: “Pateicoties Vidavskim, represētie šodien vēl sēž augšā…”
LL: “Labi, tad vēl viens jautājums. Kā jūs uzskatāt, mūsu prezidente pareizi dara, braukdama uz Maskavu, lai gan citi Baltijas valstu prezidenti nebrauks?”
A.V.: “Prezidente dara ļoti pareizi. Kas cels asti sunim, ja viņš pats viņu nepacels? Kas aizstāvēs Latviju pie Putina? Kurš aizstāvēs, parādi man ar pirkstu! Tad, kad angļu Čērčils un šitas te…Amerikas…parakstīja Potsdamas un Jaltas konferenci un par Latviju un Baltijas valstīm tur pat runas nebija…Prezidente ir viena no gudrākiem cilvēkiem Eiropā…saprati?…Un mūsu latvieši ir tādi inženieri…es pazinu tādu, kas uz ielas man pateica: “Kanadskaja b…”…vai var šitā runāt latviets ar augstāko izglītību?”
LL: “Man šķiet, ka viņa neaizstāv pietiekami tomēr latviešu tautas intereses. Viņa vairāk okupantu intereses aizstāv, tāds ir mans viedoklis.’
A.V.: “Viņa no okupantiem cieta. Viņa 6 gadu vecumā bija…”
LL: “Un tāpēc taisni es esmu pārsteigts, ka viņa tā izturas…”
A.V.: “Nekad viņa komuniste nebija…Vot jūs jaunatne, vajadzēja paēst, saprot, putras, vagonā braucot uz turieni…vot, ja tu paēstu Sibīrijas maizes un pastaigātu basām kājām 40 grādu aukstumā, tu pavisam savādāk domātu…piedod man, ka es tā rupji runāju”.
Pēc šiem vārdiem Vaļums pagriezās prom un vairs ar mani nerunāja. Nu, ko tur lai saka – redzams ir klasisks apziņas deģenerācijas paraugs. Diemžēl šādi kretīniski domājošo īpatņu, kas it kā nosoda komunismu, bet tai pat laikā aicina balsot par komunistiem, čum un mudž represēto vidū ne tikai Daugavpilī vien. Tāpēc jau Latvijā joprojām pie varas ir Latviešu tautas ienaidnieki, ko mēs sava prāta stulbumā paši labprātīgi ievēlam.


11.03.2005. Aivars Gedroics

ANDELMAŅI23:15
Katrs, kurš lasījis 20.gdsm. sākuma latviešu rakstnieku darbus, noteikti ir tajos saskāries ar zināmai tautībai piederīga pauninieka tēla, kurš parasti mēdza braukāt pa zemnieku sētām, klauvēt pie durvīm un teikt: "Uh, saimnieke, man te ir viene loti feine mante, atdode pavisam lēte, nāce nu un apskate fiksāk!". Latviešu zemnieki gan zināja, ka vairumā gadījumu piesolītā "mante" nebija ne īsti "feine", ne arī "lēte", lielākoties tie bija visādi nederīgi krāmi, ko „andelētājs" tīkoja naivuļiem "iesmērēt", tomēr, ņemot vērā toreizējos dzīves apstākļus - veikali(bodes) atrodas tālu, nav laika uz tiem bieži braukāt, turklāt zirgs kā vienīgais transporta līdzeklis nereti bija nepieciešams arī saimniecības darbos...utt., bija spiesti izmantot piedāvātos "andelētāja" pakalpojumus, lai gan vēlāk bieži vien sūkstījās par to, ka "velne žīde" atkal viņus ir piekrāpis. Vēlāk, attīstoties veikalu tīklam laukos, parādoties sabiedriskajam transportam vajadzība pēc šādiem "andelētājiem" pamazām izzuda, protams, zināmu lomu nospēlēja arī tas fakts, ka "tirgotāju tautas" pārstāvju skaits Latvijā kļuva mazāks. Taču nu, Latvijai otrreiz atgūstot neatkarību, mēs atkal arvien vairāk sa¬stopamies ar nekaunīgiem "joskēm" un "ābramiem", kuri gan pēc savas tautī¬bas vairs nebūt vairumā nepieder "izredzētajai nācijai", netrūkst starp vi¬ņiem arī latviešu. Šādi tipi aptur mūs uz ielas, klauvē pie mūsu dzīvokļu durvīm, kā siseņu bars ir apstājuši arī mūsu darba vietas, un parasti sāk sarunu ar šādiem vārdiem: "God.kungs (vai kundze)! Jums šodien ir ļoti lai¬mējies. Tieši šinī dienā mūsu firma svin jubileju, tāpēc jums ir fantastis¬ka iespēja par vienkārši smieklīgu cenu iegādāties šo pulksteni (nažu kom¬plektu, kabatas lukturīti, trauku kompīzi...utt). Pēc tam sekos detalizēts piedāvājamās preces "labo īpašību" apstāsts, vēloties radīt iespaidu, ka neviens normāls cilvēks nav spējīgs vairs ne brīdi bez šīs preces iztikt. Nereti tiek liktas darbā arī hipnotizēšanas spējas, cik nu lielā mērā tās kuram "andelētājam" piemīt. Visbeidzot tiek nosaukta cena, kas vismaz 3-5, ja ne vairāk reižu pārsniedz piedāvātās preces patieso vērtību. Protams, tiek uzsvērts, ka cena esot "fantastiski lēta", ka nevienā veikalā par šo summu minēto preci neesot iespējams iegādāties...utt. Visbeidzot kā piede¬va tiek piesolīta arī "dāvaniņa" - kāds nemoderns, preču tirgū absolūti ne¬pieprasīts sīkums (piemēram, sālstrauks), kurai tad vajadzētu nospēlēt iz¬šķirošo lomu lēmuma pieņemšanā ļauties "andelētāja” daiļrunībai un piekrist "izmantot fantastisko iespēju iegādāties ļoti nepieciešamo preci". Tā, ap¬muļķojot tikai vienu cilvēku, šāds „andelētājs(a)” iebāž savā kabatā 5-10 Ls. Ja dienas laikā izdodas atrast kādus 5-6 šādus naivuļus, tad mūsdienu "ābrama" rokās jau ir minimālo algu saņemoša strādnieka mēneša izpeļņa. Bet cik gan šāds tautas šmaucējs var sapelnīt mēneša laikā, to iesaku la¬sītājiem izrēķināt pašiem. Savukārt "andelētāja" upuris drīz vien attopas, ka ir izdevis savu naudiņu par nekam nederīgu krāmu, taču nu jau ir par vē¬lu kaut ko mainīt. Nu šis cilvēks solās vairs nekad mūžā neļauties apkrāpties un arī tur savu solījumu...līdz nākamā "daiļrunātāja" sastapšanas reizei. Pamazām tomēr vairumā tautas rodas prasme atšķirt "graudus no pe¬lavām" un "andelētājiem" savus upurus "nomedīt" kļūst arvien grūtāk. Līdz ar to loģiski, ka arī samazinās vēlēšanās kļūt par mūsdienu "jauno joski". Tādejādi vairumtirgotājiem kļūst grūtāk realizēt noliktavās sakrājušos ne¬pieprasīto produkciju. Gribot negribot nākas ķerties nu jau ne pie šīs pre¬ces, bet gan tās "andelētāja" profesijas reklāmas. Un tādēļ marta beigās Latvijas Radio I raidījumā "Dzīve un stils" kāda dāmīte gandrīz pusstundu saldkaislā balstiņā skaidroja klausītājiem "tiešās pārdošanas pārstāvja" profesijas priekšrocības - darbs ar cilvēkiem, paša izvēlēts darba laiks, alga nav stingri noteikta...utt. Viņa nebūt neslēpa šādu darbinieku rīcības es ar senlaiku "joskēm” un "ābramiem", taisni otrādi, apzināti atsaucās uz tām un aicināja "sākt taču latviešiem beidzot mācīties no ebrejiem”. Viņa gan noklusēja, ka tieši šādu dažu "ābramu" nekrietnā rīcība daļēji bija par iemeslu, ka zināma daļa latviešu iesaistījās "Arāja komandā". Fak¬tiski tika izteikti aicinājumi sākt latviešiem apkrāpt latviešus.
Kā mums, Latviešu Patriotiem, uz visu iepriekš minēto reaģēt? Pirmkārt, nekad un nekādos apstākļos, lai cik materiāli grūti ari mums neklātos (es pats esmu bezdarbnieks un lieliski apzinos visas sekas, kas no šā "godpilnā statusa izriet) nepiekrist iesaistīties šādā "andelētāju" komandā. Jāsaprot, ka cilvēku apkrāpšanai nav un nevar būt attaisnojuma! Mēs taču neuzskatām par pieļaujamu, ka trūcīgo dzīves apstākļu dēļ cilvēks nolemj kļūt par zag¬li, laupītāju, vai, Dievs pasarg’, slepkavu. Krāpnieka "amats" nav tik bru¬tāls, tas ir "inteliģentāks", rafinētāks, taču tāpēc ne mazāk nosodāms. Pie muļķot cilvēkus manis aprakstītajā veidā ir smags grēks, par ko izmanīgo darboni agri vai vēlu ķer» Dieva sods, lai viņš(a) to atceras!
Otrkārt, stingri un kategoriski jāatsakās ielaisties jebkādās runās ar šādu "mūslaiku Joski". Nedrīkst ļauties pierunāties, sak, es jau jums neko nespiežu pirkt, es tikai gribu jums pastāstīt, kā šitā ierīce darbojas. Ja viņi "piesienas” jums uz ielas, kur nav iespējams aizcirst durvis vai palūgt izvadīt "nelūgto ciemiņu" darba vietas apsardzei, tad nav jākautrē¬jas pāriet pretuzbrukumā: „Kā jums, latvietim (-tei) nav kauna nodarboties ar cilvēku krāpšanu? Jūs taču labi zināt, ka jūsu piedāvātai precei nav pie¬prasījuma (citādi to izpirktu veikalos), ka jūsu prasītā cena krietni pār-sniedz preces reālo vērtību. Vācieties prom ar labu, citādi nodošu jūs policijai un palūgšu sodīt par uzmākšanos cilvēkiem sabiedriskās vietās!". Ja vairums latviešu rīkosies augstākminētajā veidā, tad, esmu pārliecināts, šāda "neoandelētāju" profesija izzudīs pati no sevis, jo vienkārši nebūs vairs tādu indivīdu, kuri gribēs savu laimi būvēt uz citu ļaužu nelaimēm. Bet, ja mēs būsim pret šādiem uzurpatoriem iecietīgi (sak, tāpat jau tam nabaga cilvēciņam sev maizīte jānopelna), tad lai arī nesūdzamies, ka "andelmaņi" ņirdz par "stulbajiem gojiem", uz kuru apkrāpšanas rēķina vienam otram patiešām dažu mēnešu laikā izdodas sakrāt naudu "džipa" iegādei.
Mūsu nākotne ir mūsu pašu rokās! CĪŅAI SVEIKS!

2003.gada raksts, joprojām nav zaudējis aktualitāti.

AIVARS GEDROICS
Top of Page Powered by Sviesta Ciba