Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem.

Paldies par laba vēlējumiem. Uzskatiet tos par bumerangiem.

aborigens

[	userinfo	\|	sc userinfo	]
[	archive	\|	journal archive	]

	[Jul. 7th, 2022\|10:41 am]
jeremiāde Tas ir gan brīnišķīgs uzdevums, gan pakļaušanās laikam. Atbilde uz to, ka mēs nemācamies, ka mēs izmirstam, vairs neprotot sevis turpinājumu. Tas nozīmē nostāties atspulga priekšā un atzīt – tieši šis ir laiks, kurā piedzims pēdējais latvietis, kurš spēs izlasīt tekstu oriģinālā. Jā, vēl daži no cilts lasīs tulkojumus (angļu, haha). Un tad vairs nebūs neviena. Uz kāda pakalna pie Vidusjūras šobrīd zied asfodeles un to tas arī nozīmē.
Link	2 comments\|Leave a comment

	[Jul. 4th, 2022\|07:05 pm]
Nez, Oskars Milošs jau laikam nav tulkots latviski ārpus Andra Dzenīša kameroperas "Tavas klusēšanas grāmata", kas žēl. Tukšās zemes / Les Terrains vagues Bet no manas pelniem bagātās Lietuvas līdz Rumelas elles aizai No Bovstrītas līdz Marē un no bērnības līdz sirmam vecumam Es mīlu (tāpat kā es mīlu vīriešus, ar vecu mīlestību, Žēluma, dusmu un vientulības novalkātu) šīs aizmirstās zemes /Mais de ma Lithuanie cendreuse aux gorges d’enfer du Rummel, De Bow-Street au Marais et de l’enfance à la vieillesse J’aime (comme j’aime les hommes, d’un vieil amour Usé par la pitié, la colère et la solitude) ces terrains oubliés ----------------- Nepabeigtā simfonija / Symphonie inachevée Tu pārāk maz mani pazini tur, zem soda saules, Kas savieno cilvēku ēnas, bet nekad viņu dvēseles /Tu m’as très peu connu là-bas, sous le soleil du châtiment Qui marie les ombres des hommes, jamais leurs âmes /Oskars Milošs https://satori.lv/article/zem-soda-saules http://www.paradis-des-albatros.fr/?poeme=milosz/les-terrains-vagues
Link	Leave a comment

[Jul. 1st, 2022|11:38 am]

[

Fonā

Gaujarts - Prosnulsa ja

]

Noskatījos De rouille et d'os (Rust and Bone).

Apbrīnojami kā situāciju šķietamo bezcerību nograuž tēlu vitalitāte, bezmaz tik uzmundrinošu filmu sen nebiju redzējusi, par spīti nereālajam attiecību scenārijam.
Atgādināja kā S. stāstīja par jociņiem slimnīcā pēc amputācijas. "Kāds ir jūsu svars un garums? - Ar vai bez kājām?" Bet ja no citām filmām, tad bija norvēģu Kunsten å tenke negativt (The Art of Negative Thinking), kura gan nav ne pozitīva, ne estētiski attīrīta, vienkārši smieklīga un nedaudz pretīga.

"the symbolism of the whale does not become self-conscious; in fact, it does not even seem like a symbol at all"

------------

Проснулся я, и нет руки,
а было пальцев пять.
В моих глазах пошли круги,
и я заснул опять.

Проснулся я, и нет второй.
Опасно долго спать.
Но Бог шепнул: глаза закрой,
и я заснул опять.

Проснулся я, и нету ног,
бежит на грудь слеза.
Проснулся я: несут венок,
и я закрыл глаза.

Проснулся я, а я исчез,
совсем исчез — и вот
в свою постель смотрю с небес:
лежит один живот.

Проснулся я, а я — в раю,
при мне — душа одна.
И я из тучки вниз смотрю,
а там давно война.

/Иосиф Бродский "Вальсок"

Link

Leave a comment

	[Jun. 24th, 2022\|02:16 pm]
Rabīniskā literatūra ir tik mīlīga ar saviem centieniem rēķināt. Visus vecumus, visas dienas. Šis līdz šim ir labākais, ko esmu piefiksējusi. "Jūdu senā rabīniskā teoloģija aprēķinājusi cilvēka bezgrēcības stāvokli tikai uz sešām stundām." Nez ko es darītu sešas stundas līdz kritienam. Apgrieztu dzīvības koka nokaltušos zarus. Ar laiviņu irtos pa Eifratas ūdeņiem. Kasītu kādam zvēram vēderiņu. Kaut ko uzēstu. Un tad, hmm, kas tas par tādu savādu koku. Lai gan laika jau, protams, tādām izklaidēm nebija. Talmud: The day on which Adam was created consisted of twelve hours. During the first hour his dust was gathered; the second hour it was made into a shapeless mass; the third hour his limbs were stretched out; the fourth hour a soul was placed in him; the fifth hour he stood on his feet; the sixth hour he named the animals; the seventh hour he was paired with Chava; the eighth hour they had two children; the ninth hour he was commanded not to eat from the Tree of Knowledge; the tenth hour he sinned; the eleventh hour he was judged; and the twelfth hour he was banished from the Garden of Eden and went on his way (Sanhedrin 38b).
Link	8 comments\|Leave a comment

	[Jun. 22nd, 2022\|04:28 pm]
Un vēl vienu es gribēju par pasaules galu ielikt. Nabaga ļaužu balsis Dziesmiņa par pasaules galu Pasaules gala dienā Bite griežas virs kreses zieda, Zvejnieks lāpa tīklu, kas mirdz. Jūŗā lēkā priecīgi delfīni, Jauni zvirbuļi knābā rensteli Un čūskai ir zelta āda, kādai tai jābūt ir Pasaules gala dienā Sievietes iet pār lauku ar lietussargiem, Plencis iemieg pie zāliena svaiga, Uz ielas sasaucas dārzeņu pārdevēji, Un laiviņa zeltītu buru pie salas stāj, Vijoles skaņas stāv gaisā, Un nakts ieslēdz pamazām zvaigznes. Tie kuri gaidīja zibeņus, pērkonus, Vīlušies. Tie, kuri gaidīja zīmes un eņģeļu taures, Netic, ka tas jau ir. Kamēr saule un mēness ir augšā, Kamēr kamene apciemo rozi, Kamēr bērni dzimst rozā, Netic neviens, ka tas noris tepat. Tikai sirms vīrs, kurš varētu pravietis būt, Taču nav pravietis, jo viņam ir citas lietas, ko darīt Skandē, tomātu stādus siedams: Cita pasaules gala vairs nebūs, Cita pasaules gala vairs nebūs. / Česlavs Milošs
Link	1 comment\|Leave a comment

	[May. 22nd, 2022\|09:23 am]
Bailīgs un bēg no tā, no kā nenākas baidīties? Tas ir līdzīgs briedim. / Boēcijs
Link	Leave a comment

	[May. 16th, 2022\|10:10 pm]
"Mīla top trula, Naids top ass, Sajūsma izkūp, Laiks top mazs." / Rainis
Link	5 comments\|Leave a comment

	[Apr. 29th, 2022\|11:38 pm]
Šodien biju uz kādas grāmatas atvēršanu. Un kad viss bija norimis un mēs mazs bariņš palicis sēžam, lai parunātu par šo un to it kā neko īpašu un vienkārši pabūtu kopā priecīgi, ka tā varam līdz brīdim, kad saule rietot noslīd no mūsu sejām, mēs garāmejot pieminējām arī kādu dzejnieci. Un es pēksņi it dzīvi atcerējos pirmo reizi, kad viņu izdzirdēju priekšlasot bārā tik skarbi, bet reizē izjusti, ka tas neatgriezeniski iespiedās prātā (kā pameklējot izrādās, dzejas lasījumos grāmatu veikalā “Bolderāja”; 29.07.2017.) Tā iespiedās, ka gribu to toreiz dzirdēto atkal paglabāt šeit, pie sevis. Pēdeigū reizi bazneicā Tūreiz, kod tu pōrnōci peic svešumā nūbristym godym, ar acym tik tukšom, tik trameigom kai izbīdāti putni, izdēdējuse, pusjukuse, gotova ubogōt, lyugtīs, Zīmyssvātku vokorā tāvs pījēme tevi atpakaļ un aicinōja pī golda. Tur otkon kūpā jyus sēdējyt: tāvs, mōte, brōls, tovs bārns un tu – pasauļa klaidūne, gūdu pazaudējuse, krituse. Tāvs kōjās pīsacēls saceja: paldys Dīvam, šūgod ir sagaideiti, kas zyn, kai byus cytu godu. Jis uzsōka, cyti pībolsōja: Dīvs tāvs, kas esi dabasūs… Bez skaņys kustējēs tovys lyupys, pī sevis nūžālojūt nū sirds, nū tāva rūkom dīvmaizi ēdi un ticēji – vyss tiks pīdūts. Ūtrā reitā jau agri uz bazneicu. Tys beja pyrmais Atmūdys gods. Tik daudz ļaužu senajōs velvēs godu godym nabeja radzāts: tur pyrmajā ryndā tova skūlōtōja, vel nasyn kvāla komuniste; tur koklus snaiksta ziņkōreigi tova bārna zudušō tāva rodi; tur tova pyrmō meilesteiba, blokam sīvai ar zeidaineiti, tik laimeigs, kraklā boltā, bet acs moldās, tevi meklei. Tod mōceitōjs aicyna izleigumā snīgt rūku blokus stōvūšim, tu pasagrīzīs un sasteivei – tur boltu skusteņu pīsasaguse, stōv tei poša ņirdzeigō mute, kas spļōve tev acīs, kod nesi uz rūkom sovu tikkū dzimušū bārnu pa cīma vīneigū saulainū īlu. Draudze uzsōk dzīsmi: Gūds lai Dīvam augsteibā… Tu stōvi kai akminī cērsta, navari pastīpt rūku, navari apskaut un pīdūt, navari kristeigā meilesteibā nūvēlēt prīceigus Zīmyssvātkus, pret tevi naideigys acs, sasadur kryutīs kai īsmi, naizturami sōp. Bārns izaraun nū rūkom, un tod jau tu redzi, jis prīceigs sit plaukstys, pī poša altāra doncoj, nikū nanūjauš, napazeist ļauna, mōceitōjs smaida, draudze dzīd: un mīrs vērs zemys un cylvākim ira lobs prōts… Visriņķī prīks, tovs bārns doncoj, taktī pīsit kōju, kai vylciņš grīžās, tu gondreiž jau nūtici – vyss pīdūts ira visym, pacel sveicīnam rūku, pōrsalaiž tymsa āna, pasaver pretym stōvūšō mute, un pa visu bazneicu nūdōrd – B A S T A R D S ! Tu izlauzies cauri pūlim, paķer apjukušo bērnu, žņaudz krūtīs savēlies kamols, vēl muguru kapā krusa, redz, atskrēja atpakaļ kuce ar visu kaunu no Zemgales, tur viens viņas dēļ esot pakāries, pārrauj aizsprostu asaru upes, ne mana vaina, ne mana, viņš vienkārši netika galā ar dzīvi, tikai nerunā, nerunā, klusē, neatskaties vai vēl kāds akmeņus pakaļ metīs, un tad jau tu esi laukā, jūti asiņu garšu mutē, sals iecērt tev sejā pļauku un sastindzina sirdi. Tā bija pēdējā reize, kad tu baznīcā gāji, ticēji, cerēji, gribēji… bet klaudzot aizcirtās dievnama durvis tev uz mūžu. /Sandra Marta Grudule, 2017 (no cikla “Mūžīgu piedošanu”)
Link	3 comments\|Leave a comment

[Apr. 26th, 2022|10:59 pm]

[

Fonā

Arnold Schoenberg - Gurrelieder

]

man patīk dabas aprakstu un smalku emociju savijums. dzejnieku kāpinātais jūtīgums un viegli ievainotais kāpēc. tikpat ļoti, bet pilnīgi citādi kā vēsais, dzidrais un no cilvēka mirstīgās mīlestības atsvešinātais redzējums, kas sastopams bijīgo pārlaicīgā kalnā kāpēju tekstos. Viņi runā tā kā runātu cilvēki, kuri jau ir nomiruši un tomēr atnākuši atpakaļ.

Nemaz nav pārsteidzoši, ka šāda augstākās pakāpes atpakaļnākšana ir pieminēta gan pie bodisatvas, gan pie mesijas, gan, protams, neskaitāmos laicīgos tekstos. (Bill Withers - Ain't No Sunshine)

-----------------
"Man sievietes nepatīk, - viņš sacīja. - Pavācies nostāk!
Es pavirzījos nostāk.
- Kad tu biji maziņa, tu biji mīļa meitenīte, - viņš teica. - Tas laiks ir pagājis.
Viņš parakstījās uz plates vāciņa un pasniedza to Moricam.
- Es zinu, ko tu domā, - viņš teica. - Tu domā - nupat tas vecais idiots ir ierakstījis vēl vienu plati.
Tā bija Gurrelieder. Šī plate man ir joprojām. Tas joprojām ir neaizmirstams ieraksts. Esmu šad un tad domājusi par to, ka ķermenis, pati mūsu fiziskā eksistence, nosprauž robežu tam, cik sāpju prāts spēj panest. Un ka Viktors Halkenvads šajā platē iet līdz šai robežai. Tā ka pārējie pēc tam var klausīties un nonākt tur, pašiem turpu nedodoties.
Pat tāda Eiropas kultūras vēstures nezinātāja kā es spēj sadzirdēt, ka šajā mūzikā, šajā platē aiziet bojā kāda pasaule. Jautājums tikai, vai kaut kas nāk tās vietā. Viktors tā nedomāja." /Hēgs

Link

4 comments|Leave a comment

	[Apr. 25th, 2022\|10:56 am]
dažreiz man maldīgi šķiet, ja es sevi došu pa maziem gabaliņiem, tas būs patiesāk. jo tā es cenšos kaut ko stratēģiski noturēt, kādu cietoksni. kaut gan svarīgi būtu vai nu nepārdoties nemaz vai arī tad atdot sevi visu par brīvu un uzreiz (kas gan būtu pavisam cits žanrs).
Link	Leave a comment

	[Apr. 5th, 2022\|05:20 pm]
Nez, Apolinēra "Pele" kāds ir atdzejojis latviski? Belles journées, souris du temps. Vous rongez peu à peu ma vie. Dieu! Je vais avoir vingt-huit ans, Et mal vécus, à mon envie. /Lovely days, mouse of time, You gnaw little by little at my life. God! I wil soon be twenty-eight, With a troubled mind, filled with desires.
Link	6 comments\|Leave a comment

[Mar. 25th, 2022|08:50 pm]

[

Fonā

Пикник - Инквизитор

]

Man vairs nav aiztures skatīties kara filmas. Sāku ar Glābjot ierindnieku Raienu. Uzzināju, ka ir tāds gadžets Bangalore torpedo.
A. ieteica noskatīties Nezināmo kareivi. Ko vēl man iesakāt?

Link

21 comments|Leave a comment

	[Feb. 19th, 2022\|09:31 pm]
"Arī druknā sieva, kura attēlota Arēnas kapelā un saucas Caritas, iemiesoja šo tikumu, kaut gan šķita, ka enerģiskā un parastā seja nekad nespētu izteikt nekādu žēlsirdības domu. Pēc skaistas gleznotāja ieceres, viņa mīdīja kājām laicīgās mantas, taču gluži tā, it kā mītu vīnogas, lai izspiestu no tām sulu, vai vēl drīzāk - lai pakāptos uz maisiem un tiktu augstāk; un viņa sniedz Dievam savu liesmojošo sirdi, pareizāk sakot - padod to kā virēja korķu viļķi pa pagraba lūku kādam, kas to prasa, izliecies pa pirmā stāva logu. Un varbūt šī dvēseles nelīdzdalība (vismaz šķietama) tikumiskā rīcībā, kas notiek ar kādas būtnes starpniecību, ir apveltīta ne tikai ar estētisku, bet arī ar psiholoģisku vai vismaz, kā mēdz teikt, fizionomisku realitāti. Kad vēlāk dzīves gaitās man gadījās, piemēram, klosteros sastapt tiešām svētus un darbīgus žēlsirdības iemiesojumus, parasti tie bija rosīgi, praktiski, vienaldzīgi un izlēmīgi, kā nevaļīgi ķirurgi, kuru sejās nav lasāma nekāda līdzjūtība, nekāda iejūtība cilvēku ciešanās, ne mazākās bailes pieskarties sāpošai brūcei, - tās ir sejas bez maiguma, tāds ir īstas cēlsirdības netīkamais un dievišķais vaigs." / Marsels Prusts
Link	2 comments\|Leave a comment

[Feb. 13th, 2022|06:39 pm]

[

Fonā

Joe Dassin - Et si tu n'existais pas

]

"tēvs droši vien nenojauta, cik nelaimīgs jūtos ik vakaru, turpretī māte un vecmāmuļa to labi zināja; taču viņas mani mīlēja tik ļoti, ka nespēja man aiztaupīt ciešanas, viņas vēlējās man iemācīt pārvarēt tās, lai mazinātu jūtelīgo nervozitāti un rūdītu gribu. Bet es nezinu, vai tēvam, kas mani mīlēja citādi, pietiktu vīrišķības - vienīgo reizi, kad saprata, ka esmu nelaimīgs, viņš sacīja mātei: "Nomierini jel viņu!" Tonakt māte palika manā istabā un, lai ar pārmetumiem neaptumšotu stundas, kas bija tik atšķirīgas no tām, uz kādām biju tiesīgs cerēt, brīdī, kad Fransuāza, ieraudzījusi māti sēžam pie manas gultas, turam manu roku un bez rāšanās ļaujam man raudāt, saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, jautāja: "Kundze, kas jaunskungam noticis, ka viņš tik gauži raud?" - māte atbildēja:"Viņš pats nezina, Fransuāza, viņš ir sanervozējies; labi žigli uzklājiet man gultu un ejiet pie miera." Tā nu mana bēdāšanās pirmo reizi tika uzskatīta nevis par sodāmu nodarījumu, bet pilnīgi noteikti atzīta par kaiti, par nervu stāvokli, par kuru neesmu atbildīgs; es guvu milzīgu atvieglojumu, jo man vairs nevajadzēja asaru sūrumam jaukt klāt sirdsapziņas pārmetumus, es drīkstēju raudāt negrēkojot. Par tādu notikumu pavērsienu lepojos arī Fransuāzas priekšā - es, kuram māte pirms stundas bija liegusies ienākt un novēlēt arlabunakti un nicīgi atbildējusi, ka man jāguļ, pacēlos pieauguša cilvēka cieņā un vienā mirklī ieguvu it kā tiesības uz ciešanām un asarām. Man vajadzēja justies laimīgam, bet es tāds nebiju. Šķita, ka māte, pirmo reizi piekāpjoties, cieš, ka tā ir viņas pirmā atsacīšanās no ideāla, ko viņa man radījusi, un ka viņa, būdama tik vīrišķīga, pirmo reizi atzinusi savu sakāvi. Likās: ja nupat esmu guvis uzvaru, tā ir uzvara pār viņu, man ir izdevies salauzt viņas gribu, vājināt prātu, kā tos varētu uzveikt slimība, bēdas vai vecums, ka šis vakars, kad sākas jauns laikmets, vienmēr paliks manī kā skumja zīme. Ja tobrīd man pietiktu drosmes, es sacītu mātei: "Nē, es nevēlos, nepaliec te pa nakti!"
/Marsels Prusts, Svana pusē.

Link