zvirbulits

16.12.09 16:00
Hm...tikko krustmeita atgādināja, ka pa visam drīz Ziemassvētki un rītā māsai, viņas mammai, dzimumdiena...bet man ne kapeika spie dvēseles, lai kaut kā apsveiktu un pateiktos, ka viņi man ir.
Pieņēmu ļoti smagu un grūtu lēmumu...braukšu prom no savas dzimtenes, uz laiku, protams, bet tas ir ļoti smags lēmums. Vēl tik daudz neskaidru lietu, neatrisinātu jautājumu. Pazudīšu no Latvijas darba tirgus uz kādiem 4 mēnešiem, arī no sava vīrieša fiziskas tuvības un vispār, domāju, ka pārējie būs savā ziņā laimīgi atpūsties no manis un es no viņiem. Ko es darīšu (?), būšu aukle svašiem bērniem. Vai man to ļoti gribās un vai es pēc tā alkstu (?)...nē, protams, ka nē, bet te, Latvijā, nevienam nav vajadzīga mana izglītība tagad, kad tik ļoti man būtu vajadzīgs kaut neliels atbalsts. Sanāk, tā raudulīgi, bet man ir baigi skumji par savu aizbraukšanu. Vispirms, jau tāpēc, ka gan es pati, gan mans vīrietis vēl nemaz neticam, ka es būtu spējīga pamest savu ģimeni, viņu un aizbraukt viena peļņā uz pavisma man svešu zemi pie svešiem ļaudīm. Viņš zina, ka esmu maza zaķpastala, kas baidās iziet svešā laukā. Nu neticēju es, ka būšu spiesta to darīt. Nē, es nenosodu tos, kas jau to izdarījuši, bet man kaut kā vienmēr ir licies, ka jācīnās tepat. Bet tikai tagad saprotu, ka tur, citur, būs tā lielākā cīņa. Milzīga cīņa ar sevi, savām bailēm un izmisumu. Ar skumjām un nepiepildītu kaisli.
Bet ir mazs saules stariņš man iespējams izdosies pierunāt māsu doties man līdz, tas būtu nenormāls atbalsts, kaut vai no attāluma. Lai arī viņa ir jaunāka, bet simtām reižu drosmīgāka. Un tā mans ceļojus nezināmajā sākas. vai es esmu laimīga (?) NĒ...man ir nenormāli bail, no visa, bet visvairāk no tā, kā mainīsies manas un viņa attiecības. Bet jābūt stiprai un pieaugušai, lai arī dvēselē mazs bērns ar lelli rokās raud.
0 raksta ir doma

2.12.09 13:34
Tik daudz nakšu pāgājušas, bet liekas, ka laiks stāv. Pa logu skatoties, kaut kā viss kustās, cilvēki iet uz darbu, kaķi vanda miskasts, sētniece cītīgi vāc vēja izmētātos politelēna maisus. Ir pagājuši vesela pusgada mēneši, kopš sēžu un vēroju kā dzīvo tie, kas aiz loga. Pašas dzīve pazudusi krīzē. Arī gripa.
0 raksta ir doma

16.6.09 14:27
atpakaļ...biju sporta svētkos, bija labi. Izpalika man gulēšana teltī uz aukstas, cietas zemes. Gulēju vienā no divām gultām, kas bija mūsu mazajā istabā. Vispār baigais labais pasākums. Pirmā vakarā baigi pārsalu, kājas kā līķim, tas baigi traucēja iemigt, bet uz rīta pusi jau viss bija ok ok ok. Bāc no rīta manu tualeti izjauca kaut kādi necilvēki, kas aizslēgtas durvis spēja attaisīt, pie trešā nelūgtā viesa jau bļāvu...AIZŅEMTS bļ...
Vārdu sakot bija labi.
Šodien sataisīju sev prom iešanas dok. protams, uz pušu vienošanos, jo tā gan man, gan šefam labāk. 18tajā pēdējo reizi paskatīšos uz visiem, pateikšu čau un viss...mazliet skumji. Daži pat nezin, ka esmu atlaista un drīz mana vieta būs tukša:), es arī nesaku, plāns 18tajā uzrakstīt atvadu vēstuli nosūtīt kopējā mailā, negribu jautājumus..kāpēc utt.?!
Ko darīšu? Vallns viņu zin, rītā ir pārrunas ar vienu k-dzīti, izklausījās nu tā...tad redzēs, tīri uz intuīciju pieņemšu lēmumu. Ja nekā, tad čāpošu uz bezdarbniekiem. Vispār baigi gribās Jāņu ned. atpūsties, ceru, ka izdosies.
Jāsaraksta kas kur stāv, lai otrai Baibai nav tik grūti, vispār ir viņas žēl, galīgi negribētu būt viņas vietā, bet kas tad man?!
Vakariņas būs karbonādes
Punkts
0 raksta ir doma

11.6.09 12:17
palasīju citu rakstu darbus...secinājums - lielai daļai patīk dzeja, vai vismaz domā, ka patīk.
1 raksta ir doma

26.5.09 15:54
pirmo reizi te, laikam beidzot sapratu kā jāraksta žurnāls
0 raksta ir doma