zvikzvak's Journal

Viss sākās kristiešu nometnē. Neesmu kristiete, taču biju devusies turp ar draudzeni. Starp viņiem atradās arī puisis no Indonēzijas. Tā kā ne visi tur prata angļu valodu tik labi kā es, kautkādā ziņā es nejauši uzņēmos auklēties ar šo puisi. Varbūt ''auklēties'' nav pareizākais vārds, bet viņš turējās man blakus visu šo nometni. Uzzināju, ka arī viņš ir mācījies mākslu augstskolā un nejauši sarunājām kautkad aiziet kopā uz LMA diplomdarbu izstādi.

Pienāca diena, kad devāmies - es, indonēzietis un vēl kāda meitene no nometnes A. Vakarā biju sarunājusi tikšanos ar vecmāmiņu, taču tas atcēlās, un A nopriecājās, ka varēsim visu dienu pavadīt kopā. Jāpiemin arī tas, ka nebiju labi izgulējusies, taču nebūtu pieklājīgi atcelt sen norunātu tikšanos īsi pirms.

Visu dienu nostaigājām pa garo izstādi. Cerēju, ka viņiem ātri pietiks, jo jutos sagurusi, taču viņiem ļoti patika un labprāt izstaigāja gan Bioloģijas fakultāti, gan visu LMA. Es ļoti gaidīju brīdi, kad došos mājās, bet pēc izstādes A ierosināja kautkur paēst. Tākā mans draugs bija izbraucis no pilsētas un es nevēlējos mājās sev gatavot es piekritu kautkur paēst. Indonēzietis piedāvāja aiziet pie sevis, jo dzīvo tepat Skolas ielā. A ātri piekrita un es nevēlējos bojāt ballīti, tāpēc piekritu arī es.

Kad indonēzietis aicināja pie sevis nezinu kāpēc neienāca prātā, ka dosimies uz kopmītnēm. Kā ir tā ir, devāmies iekšā. Neomulīgi secināju, ka šajās kopmītnēs ir tikai puiši.
Pirms viņš atvēra savas istabiņas durvis pabrīdināja, ka ir drusku nekārtīgs. Mēs ar A pasmaidījām un es teicu, ka visiem mājās ir drusku nekārtība.

Drusku nekārtība. Mazliet. Pateikt, ka istaba bija nekārtīga nebūtu nekas. Drēbes bija izmētātas, krēsli nokrauti, no gultas pa pusei norauts palags, trauki it visos stūros ar neapēstu ēdienu un, protams, smaka. Lai kautkā slāpētu neveiklo pārsteigumu, es nokomentēju, ka viņam ir trāpījusies istaba ar burvīgu skatu pa logu. Tālāk, viņš iedeva mums ēdienus no ledusskapja un visi devāmies uz virtuvi.

Atverot virtuves durvis, sapratu, ka visa šī diena nebija tik traka salīdzinot ar šo. Virtuve bija pilna ar Indiešu studentiem. Indiešu puiši skaļi bļaustījās savā valodā un gatavoja ēst uz vairākām plītīm vienlaicīgi. Neskatoties uz to, ka logi bija vaļā, telpā stāvēja dūmaka, tvaiks no neskaitāmiem kastroļiem ar visvisādām indiešu ēdiena smakām, un bija traki karsta diena. Protams, mēs ar kristiešu meiteni A pēkšņi nonākot starp šiem puišiem jutām pastiprinātu uzmanību un skatienus. Es centos glābties skatoties ārā pa logu. Mēs ar A nerunājām, tikai reti neveikli saskatījāmies. Tam nebija jēgas, mēs abas nojautām, ka gribam tikt prom no šīs situācijas. Nojautu arī to, ka A uz šo visu skatījās ar labi audzinātas kristietes iecietību, jo kristietība pauž, ka viss, kas ar tevi notiek ir Dieva izaicinājums. Jeb, iespējams, to sludināja, tikai tā konkrētā kristiešu nometne.

Ēdienu gaidījām ilgi, līdz sagaidījām traki pilnus šķīvjus ar voku. Tagad atskatoties, es saprotu, ka pirms ēšanas man vajadzēja pateikt, ka tik daudz nekad neapēdīšu, nemaz nerunājot par to, ka apetīte šajā gaisotnē man nebija necik. Voks bija traki ass, sauss, bez mērces un neprātīgi daudz. Man nepatīk atstāt neapēstu ēdienu, tas nav arī pieklājīgi. Mēs ēdām klusi un kad indonēzietis jautāja, vai garšo abas stulbi smaidījām un stūmām iekšā sausās nūdeles. Bija grūti visu apēst, un neapēdu. Beigās atzinos, ka šis ir par daudz un man neiet vairāk iekšā. Laikam pat neatļaušos komentēt indonēzieša ēšanas paradumus, dažkārt sastumjot ēdienu ar pirkstiem uz dakšas, pēctam ar pirkstiem urķēja ēdiena paliekas no saviem zobiem.

Pēc neveiklajām vakariņām, kad bija jau gandrīz pus 11, bet joprojām gaišs, pateicos par vakariņām un teicu, ka man būtu jādodās mājās un tūliņ būs trolejbuss. Indonēzietis vēl atļāvās pajautāt vaitad šis ir mans pēdējais transports uz mājām. Apgaismoju viņu, ka ir jau vēls un es ejot gulēt diezgan agri. Viņš mūs pavadīja lejā un teica, ka lieliski pavadīja dienu. Sarunājām, ka kautkad vēl aiziesim uz izstādi. Man gribējās skriet. Es ļoti vēlējos mājās.