^o_O^

Sestdien mani bildināja. Pa pusei, gredzena nebija, tomēr tas man lika strauji aizdomāties, kur es savas dzīves skalā atrodos. Par izvēlēm. Pat nedomājot varēju pateikt "Jā", kā jau dzīvojot puspajokam un to attīstīt, tomēr kāds cits būtu varējis apprecēt ilūziju. Liekas, ka daudzi tā arī izdara, cerot, ka ar laiku attiecības harmoniski un smaidā abpusēsies.

Te nu skumja par nepareizajām mīlestībām. Man ir viegli atvērties, kad zinu, - ar šo puisi man nu nekas nebūs no sākta gala, un tur vienmēr ir rezultāts. Savukārt pati savas laimes vēl neesmu izkalusi, gan arvienāk liekas, ka tas ir ērti. Pirms aptuveni mēneša pieredzēju stresu no tuvības trūkuma. Tikai pabūt blakus. Spītējos. Pašsargājošais ieradums nekam nepieķerties ir ļoti spēcīgs un es runāju sev pretī, skābe.

Vēl šo to izlasīju. Darba laiks tiek veltīts manām emocijām.

Eju

---

UPD 07.05.2007. nolēmu šo tomēr publicēt kā visiem lasāmu, daudz kas ir mainījies
starp citu, 29.04. bildinājumu pieņēmu, - esam saderinājušies un nedēļu mērām man gredzenus. Kad radās kārdinājums, es tam ar smaidu un ilgu priekšspēli maigi padevos un izlemt bija viegli. Redz, ko nozīmē (iekarota- labāku vārdiņš nenāk prātā, tomēr prasās) uzticība. Sen esmu teikusi, ka vīrieša vislabākā atslēga uz sievieti ir uzstājība + pacietība. UN! galu galā, mēs esam superīga komanda. ;)