| |
[21. Sep 2008|21:05] |
sestdien krustojumā pie manas mājas ieguvu jaunu kaimiņdraudzeni. apstājos pie sarkanās gaismas un skatos, priekšā tantuks tā ap 65-70, pelēkā putekļmētelī, vecrozā kurpītēs un vecrozā tamborētā cepurītē. skatos un priecājos, cik skaisti izskatās - lai arī viss tāds krietni padilis, bet tās saskaņotās krāsas un arī pats nodilums dara to visu tikai mīlīgāku. viņa pamet acis uz mani atpakaļ. tad vēlreiz. un tad vēlreiz un saka man - jūs tāda tik skaisti saģērbusies, dzeltenā cepurē un dzeltenos cimdos...man lielie smiekli, es saku - es kā reiz skatos, kā jūs tāda smuka ar to cepurīti un kurpītēm...un pēc tam mēs jau par visu citu - kurā mājā kura dzīvo, viņa blakus mājā jau gadus 40, izstāstīja, kad kas uzcelts un kad kas nojaukts, un ka krāsas vajagot nēsāt pa mēness fāzēm, es ar savu dzelteno esot ietrāpījusi.
pēc tam dodos smaidot savās gaitās un attapu, ka, 7 vai 8 gadus dzīvojot vienā mājā, esmu sapazinusies ar trim draugiem-sarunubiedriem no savas vai kaimiņmājām. un visi vecļauži. |
|
|
| |
[21. Sep 2008|21:06] |
|
ahā un kartupeļu talkas ir latviešu smōl-tōlki - sametas pa diviem vagā no katras puses, mētā kartupeļus un frāzes; tad samainās partneriem un atkal no jauna. un nedodies tikt vienā vagā ar tēvabrāli agronomu - šis traucas uz priekšu kā raķete un muld kā divi deviņi, turklāt met arī tavu grozu uz priekšu, tad nu tu sasarcis centies iespēt līdzi un vēl pieklājīgi atsaukties ar "kā tad" "ak tā?". pēc tam radi melš, ka šis tāds runīgs, jo sieva aizgājusi uz pilsētu pie cita, viņš, lauku mājās viens dzīvodams runājamo pa nedēļu sakrājis. es domāju, ka te jāizpalīdz un jāaizbrauc kādreiz paklausīties. |
|
|