es esmu akmens, kas nesadrūp zem viņu kājām
es esmu klints, kas nekūst jūras siekalās.
un
es esmu tā kāja, kas samin akmeņus un ērkšķus
un čūskas un bezdievīgo galvas
es esmu tā jūra, kuras viļņi sagrauj klintis
aprijot mājas, dziesmas, pavardus un laimi.

esmu posts.
esmu klusums pēc tam.
man nav citu vārdu.
šobrīd es cīnos.
šodien ir diena pirms šausmām
domas netiek izteiktas skaļi.
naids netiek izsacīts tieši.
bez čūskas acīm un mēles
bet ar čūsku sirdī
indes pilnu asiņu straumēm
dzīslās.
viņi gaida mani.
TĀ VIŅI SAGAIDA MANI.
es jau tuvojos viņu elpai.
es jau tuvojos savai
pēdējai cīņas vietai.
my fucking last stand.
un, kad nebūs vairāk neviena vārda
ko pateikt, uzminēt, noklusēt
pienāks manas balss stunda.
es un viņi - čūskas un krauklis
abi nešķīstā kārtā dzimuši no tumsas
abi izvemj elli, abi iemieso elli
tikai, kurš no viņiem
aizies prom dzīvs?
kurš no viņiem vēlāk, kad ausīs rīts
bus tas, kas uzlasīs salauztos ieročus
un zeltu kā laupījumu sev?
kurš būs tas, kas netaupīs
savu tēraudu, lai izklatu asmeņus
jauniem zobeniem?

kara dziesma un vārdi, kas atklāti izsacīti pret manu līdzšinējo stāvokli, novērtējot tā problemātiskumu un iespējamos iznākumus. tāpat, ņemot vērā cilvēku ļauno saprātu un uz nezināšanu balstītiem spriedumiem izsacītu nepamatotu viedokli, attiecinu šo kara dzismu arī pret ikvienu dirsu, kas no sevis iztēlojas svarīgu putnu esam, bet patiesībā ir kandidāts uz cietuma kameras priekameitas statusu. uz priekšu, cīņā!

vot tā ir viena cūcīga vieta, kur maziem un lieliem gotiņiem pulcēties. es tur arī piereģistrējos. pabojāšu šiem nervus savai izklaidei. jāteic vienīgi, ka ar humora izjūtu viņiem tā pašvaki, un lamāties arī tur nevar.

vēl - man sāp pauris. gribas ēst. ciba gan ir laba, jo te var lamāties - nost ar cenzūru. nost ar liekulību! ja es gribu kādu nosaukt par pimpi, man uz to ir tiesības, jo es negribu melot. un Dievs ienīst meļus.

oh my Lord. kā gribas prom no visa
es redzu to, ko redzēt nevajag
es dzirdu to, ko dzirdēt nevajag
naids. naids. naids. naids. naids.
tukšums. un aiz tā izmisums.
ap mani riņķo aklas domas un
ļaunums ieēdas dvēseles kaktos
lai samaltu visu baltos, baltos miltos.
nogurums šovakar.
spriedze šobrīd.
vārdi rītdien.
viens sakē drosmei.
riebjas tas, ko es pats sev rakstu.
teikums pēc teikuma, bet tas ir tas
ko nevajag nedz redzēt nedz dzirdēt.
nevajag jums.
bet man nevajag redzēt pasauli.
nevajag to redzēt, lai to ienīstu.


dzeja pēc ilgiem laikiem mani atkal ir apmeklējusi. neznu, ko lai saka. jauns pavērsiens manā dzejas mākslā. vienkārši, laikam nu emociju un domu ir tik daudz, ka tās laužas atkal uz āru pēc gadu ilgas klusēšanas. tie nav dziesmu teksti, ko rakstu ikdienā, bet pavisam konkrēti sacerējumi, kas man pašam izsaka daudz, bet citiem neko. bet, ieklausieties. varbūt sapratīsiet. varbūt arī nē. ja sliņķukaķis būtu pie manis, tad es lūgtu to uzlikt man ķepu uz pieres. paliktu vieglāk. man gribētos tad aizvērt acis un murmināt ko nesakarīgu, lai domas aizbēg no manis. domas dažreiz ir sliktas. es šodien, ēdot vakariņas, redzēju Tatu koncertu pa TV. viens no tiem viņu jaunajiem koncertiem. ziniet, pavērojot viņas tuvāk, es secināju, ka viņas man ļoti nepatīk. kaut kas viņu priekšnesumā, izskatā, visā atmosfērā. kaut kas tāds, kas mani atbaidīja. tā lūk. kādreiz es pat par viņām neinteresējos nemaz. bet tagad, nepatīk. bet tas tā. sveiciet rītdienu, kas atnāks, un teiciet savu Kungu, pieminot viņa karavīra Zurras došanos pretī ienaidnieku bariem. daži sabiedrotie jau man ir, tā kā par viņiem arī varat dziedāt dziesmas. esiet svētīti!