starp diviem dzirnu akmeņiem...
sirds drūp jau ilgi ilgi
vairs nezinu, kas notiks rīt
bet gadi iet, un nekas neatliek
kā palikt šeit un ciest ciest ciest.
starp diviem dzirnu akmeņiem
sirds bailēs klusi lūdz
par rītdienu, kas atnāks līdz ar sāpēm
un kristus seja sērīgā
jau sen kā mieru nedod...

ir jāpaliek.
starp diviem dzirnu akmeņiem.
lai beigās uzvarētu dzīvi.
un nāvi varbūt arī.
lai klusumā tad plūktu
no dabesīm vien augļus saldākos.
tos augļus, kuri indes pilni briest
lai acis aizvērtu man ciet
uz mūžību tad tumsā slīgtu
visa mana prāta pils.

starp diviem dzirnu akmeņiem.
bez naida tagad, un bez sāpēm.
ar saktienu, kas neredz vairs neko.
vējš aizpūš serdes miltus prom.
uz neatgriešanos.
uz neatgriešanos.
uz neatgriešanos.

starp diviem dzirnu akmeņiem
pat atbalss nomirst reiz.
viss.
kas rakstīts debesīs ar bālu staru roku
pārtop dzīves mirklī, sāpēs, bailēs, mokās.

šis psalms veltīts šā brīža situācijai, kad es nezinu, kā rīkoties, un kas mani sagaida turpmāk. sasodītas bailes jau ilgu laiku spiež uz galvu, un dažreiz liekas, ka miegs ir vienīgais veids, kā izglābties no tā visa, kas man jāpārcieš šobrīd. nemaz neprasiet, kas tas ir. viss kopā. un, es zinu, ka pārspīlēju visu kā parasti. pie visa vainīga mana ātrsirdība un līdz riebumam jūtīgais prāts. un dvēsele. viena nesaprotama dvēsele... labi, jāiet gulēt. rīts gudrāks par vakaru.

kur es palikšu pēc tam? kad viss būs noslēdzies visdrūmākajā veidā? KUR? KUR? dieva nav. ir tikai viens briesmīgs spiediens uz mūsu gangrenozajām smadzenēm. viss. vairs man nav ko sacīt pasaulei. vismaz, šovakar nav noteikti.

:* tas manam sliņķukaķim