kāpēc mums tik ļoti vienmēr gribas domāt tikai par sevi?
gan dalot mājokli ar vecākiem, gan izvēloties, vai un par ko balsot vēlēšanās?
kā tad ar kopējo labumu un lēmumiem, kuru ietekmi var just tikai pēc vairākiem gadiem?
pat tad, ja paši nedzīvosim latvijā vai nedzīvosim vispār