vakar apciemojām sasirgušo radinieku, kuram izoperēts nierakmens
un mani kā cilvēku, kurš anatomiju nekad nav mācījies, ieraugot to akmeni, pārņēma izbrīna - tas bija vismaz uz pusi MAZĀKS nekā pašas pirms 6 gadiem labajā celī uzietais venēcijas marmora gabaliņš, kurš tur ērti bija nodzīvojies un strutojis 3 mēnešus
patiešām biju gaidījusi kaut ko (ne)daudz pamanāmāku
un paskatiet traumas albumiņu - tiešām skaisti (un ne jau tāpēc, ka manis tur tik daudz)