šodien atcerējos un sakaunējos par savu uzvedību tonas tantes bērēs, kad neskumu, bet sniegā veidoju vietu, kur piesēst
nu, labi, man bija varbūt 5 gadi, tomēr nekādas cieņas
tāpat kā toreiz 3 gadu vecumā, kad apsēdos klēpī balvu vecajam mācītājam un dziedāju: "iedzer vecīt', cik tev tīk, tik no krēsla nenokrīt"
vai tad, kad ar māsu pilnā balsī viesībās kliedzām: "hei, melnā pantera, baigi lunkanā, šī nakts ar tevi nav pirmā, pēdējā" un mamma mūs centās klusināt, mutes aizklājot ar savu roku
vecākiem toreiz bija kauns par mani, tāpat kā tagad viņiem kauns par to, kā es izskatos
ai, esmu kļuvusi pārlieku jūtīga, kauns no sevis par to