ĀM konsulārais departaments aizsūtīja mani uz albānijas un maķedonijas vēstniecību polijā
cerams, ka viņi mani nekur nesūtīs
un kur ņemt pārgājiena zābakus bez ādas detaļām?

ļoti gribas pateikt vai izdarīt kaut ko nejauku
un pat ne kaut ko - diezgan labi zinu, ko tieši
taču, tā kā esmu nolēmusi nogaidīt un neļauties mirkļa vājumam, tā vietā iešu tīrīt zobus un meklēt simtkāji

es esmu tikpat daudz barbara streizande, cik trauma virdžīnija vulfa un dāvids - luka karboni

agros rītus neesmu pārvērtusi sabiedrībai derīgās nodarbēs, bet jaunumos sev - esmu sākusi gludināt, no skapjiem un aizskapēm vilkt laukā vecas drēbes, kurpes un somas (un vilkt) un nākt uz darbu kājām
(nu, labi, pēdējais vairāk tāpēc, ka meridas pedāļiem draud drīzs sabrukums, bet uz remontu brauksim tikai rīt)

vēl aizvien otrās* labākās brokastis ir rīsu galetes ar filadelfijas sieru un saulē kaltētiem un eļļā izmērcētiem tomātiem
klāt, protams, kafija ar kaudzi piena

* pirmās ir kruasāns

sajūsmā par s_i līdzbraukšanu uz berlīni esmu aizmirsusi to, ka šodien ir arī jāstrādā
svarīgi atcerēties arī to, ka kopš šodienas pie manis time-to-time paliks tante heidi no šveices

mana maka lielākais dārgums ir berlīnes rozā putuplasta suņa astes (vai ausu) spalva, kas tagad piesedz neizmantotu tramvaja biļeti

to gan es nesaprotu - kāpēc pieaugušam cilvēkam jāizliekas par šļupstošu bērnu?
it kā jau varētu tikai pasmaidīt, bet kaitina
tāpat kā visāda citāda izlikšanās ar mērķi izskatīties labākam un patīkamākam
mana problēma, protams