esmu izsapņojusi, kā 4.septembrī kulturbrauerai skatīšos uz puskailā un labi trenētā džonija trakošanu, varbūt satikšu tillu, kurš iemācīja gatavot panīru ar spinātiem un tomātiem (gribētu arī francūzi robu, kura vecākais brālis dzīvo šveicē, vecāki marakešā, bet pats viņš perfektā vācu valodā mācās potsdamer platz privātajā interneta mediju skolā), aiziešu uz cafe morgenrot, dr.pongu un flī mārketu, halleches tor bioveikalā sapirkšu tēju, kafijas, ziepju un koka zobu birstu krājumus ziemai, 8.septembrī pie tempelhof lidlauka klausīšos kerenu annu, 11.septembrī ieplanēšu lisabonā, satikšu david un nuno, noīrēšu divriteni, aiziešu līdz dokiem, uz divām dienām aizbraukšu noraudzīties lagošas viļņos un snorkelētājos, atgriezīšos lisabonā un izklaidēšu māsu, 18.septembrī būšu atpakaļ berlīnē un passionkirche aizvērtām acīm baudīšu annas skaisto balsi, 19.septembra rītā šonefeldas lidostā izdzeršu neiedomājami dārgo un vēl neiedomājamāk garšīgo ananāsu-apelsīnu sulu un 20.septembrī atkal sēdīšos pie sava nokrautā darbagalda
tagad, kad šo esmu pateikusi, var izrādīties, ka tā nemaz nebūs

"drīz viņš ieguva veģetāriešiem raksturīgo vārgo izskatu. āda viņam pārklājās ar tādu pašu vieglu uzsūbējumu, kāds jau agrāk bija parādījies uz mūžsenās vestes..."
(g.g.markess, simts vientulības gadu)