es paturēšu par viņu īkšķi un cerēšu, ka viņai sanāks.
pēc tam kādam būs jātur īkšķis par mani. stingri, lai arī man sanāk.

pretēji savai pārliecībai, ka es spēju piemēroties mainīgai videi un man patīk cilvēki, es sāku just neizskaidrojumu nepatiku pret abiem.
man riebjas sēdēt darba svinībās un smieties par nodrāztajiem nila: "hmmm... man šķiet es te kādreiz esmu bijis" vai arī aprīt sauju vīnogu un skriet prom, sakot: "ai, paldies, cik jauki"
tagad es nesaprotu - tā ir sava veida augstprātība vai nespēja izlikties.

skaistas sarkanas debesis pa kreisi.