atradu 5 gadus neklausītu skunk anansie stoosh albumu.
pickin' on me liek atcerēties frode.
vot, tādus vīriešus pasaulē vairāk.

lai dabūtu to, ko grib, nevajag gribēt.
vai arī izlikties, ka negribas.
vēl jau var iet un paņemt. nē, tam es esmu par knapu.

māsa ir pārliecināta, ka man pašpārliecinātības ir vairāk kā vajag.
tētis uzskata, ka es esmu spītīga un normālu vīrieti savā mūžā nedabūšu.
mamma mani piecieš tādu, kāda esmu, retu reizi izmetot pa kādai klusai replikai.
katrs no viņiem gribētu man pamācīt dzīvot savādāk.
vēl viņi dažkārt domā, ka es pret dzīvniekiem un kukaiņiem labāk, nekā pret cilvēkiem.
viņiem nepatīk manas krāsainās zeķubikses, nostaigātie bikšu gali un bezpapēžu kurpes. arī tas, ka piemājas zālienā sauļoju krūtis.
ome sūdzas tikai par to, ka es neķemmēju matus. un kāpostus štovē bez galina blanka vistas buljona kubiņiem. lai es varu ēst.
a opim es visu mūžu būšu mīļākā mazmeita, kodaļiņa. laikam tāpēc, ka bērnībā, kad viņš piedzērās, aiz rokas uzvedu augšā, novilku kurpes un sasedzu labam miegam.

ā, jā, bet viņi mani mīl, rūpējas un aizstāv. es viņus arī. ļoti.

man patīk, kad saka mīļais/mīļā vai mīļotais/mīļotā

kāpēc šeit izlikties labākam?
sevis un citu mānīšana. visstulbāk, ka sevis.

nu, jā, var jau te izspēlēt savu iedomāto, perfekto dzīvi, bez kļūdīšanās un drosmīgi.
vai tieši otrādi - padarīt savu rimto dzīvi un sevi satraucošāku un interesantāku.
un es jau visdrīzāk kļūdos, uzskatot, ka vislabāk, kad cilvēks sevi nezaudē nekur, kad visur ir pats.
bez tēlošanas un lekšanas augstāk par savu pēcpusi.
ja nu vienīgi to uztver kā treniņu aktiermeistarībā.
lai gan katram ir tiesības darīt, kā viņam patīk. un piekāst, ko domāju es.

london sinfonietta ar skaistāko bijušo klasesbiedru - gandrīz perfekti.

(litrs piena tai pašā laikā jau 45 santīmi)

es padomāju - ja slikts cilvēks kādu laiku uzturas labu cilvēku sabiedrībā, viņš pārmanto kādu no labajām īpašībām vai kļūst pavisam labs.
tad jau sanāk, ka tad, ja es tagad satikšos ar skaistiem cilvēkiem, arī pati tāda kļūšu, ne?