sāku zaudēt spēju domāt. un es nemelošu, ja teikšu, ka tas mani biedē.
piedevām sevi esmu pieēdusi tik pilnu, ka tagad arī kustēšanās nesagādā prieku. kājas pagurst pat no kāpšanas uz 7.stāvu.
un es jūtu, ka pieēdies cilvēks nav laimīgs.

dažreiz man šķiet, ka jrt lapu varētu vērt vaļā vismaz 10 reizes pēc kārtas.
tās skaņas dēļ.

mums ir tik maz kopēja.
to apzinoties paliek vēl sliktāk nekā no pārēšanās vai nesamērīgi lielas fiziskās slodzes.

vecumdienās es nevienam nepatikšu. es būšu no tām, kas par visu bubina.
zinu, ka lamāšu pagalma bērnus un centīšos ieviest pašas iedomātu kārtību.
īpaši, ja palikšu bezbērnu vecmeitās vai neatmetīšu pasaules lāpīšanas cerības.
jā, un tikai tad, ja mani kāds beidzot sāks uztvert nopietni, nevis novīpsnās aiz muguras kā pusaudži no tuvējās skolas, kas pagalmu paraduši izmantot kā smēķētavu. žēl mūsmājas laipnā sētnieka. zvanīšu uz skolu un sūdzēšos. man ir arī nekvalitatīvs lecīgo jauniešu fotouzņēmums, ja kas.