man patīk peldēt zem ūdens ar vaļā acīm.
un svars man arī pietiekams, lai bez lekšanas tiktu līdz matu sprādzei 2,3m dziļumā.

stulbs tukšums jau divus mēnešus vismaz.
piepildīt spēju tikai kuņģi.
arī par to varētu priecāties, protams.
bet sajūta, ka zaudēju sevi, arī ar pilnu puziņu mazāk baisa nekļūst.
man ir bail. ne tikai no tumšām, piečurātām vārtrūmēm un klaiņojošiem suņiem.
drīzāk no tā, ko gribu, bet kas ar mani spītīgi nenotiek.

man pierē ir daudz krunku, kuras vēl neuztrauc.
bet pie mutes rēta (~2cm), kura vairs neuztrauc.

vajadzētu palasīt.
matus izmazgāt arī vajadzētu. un izķemmēt.

sarunāju ar spoguli, ka mēs viens otru šodien ignorējam.
jācer, ka arī viņš turēs doto vārdu.

mīlēt ir labi, ne?
un par ko man tā apakšlūpa trīc?