te viss šķiet neīsts.
te visi cenšas ne sev, bet citiem.
traucē.

nevainojiet slinkos stārķus un neizdevušos kāpostu ražu, vainojiet šos!

kad viņš tikko sāka strādāt un uz tāfelītes pretim savam vārdam allaž rakstīja visādas aplamības vai zīmēja smaidīgas saulītes, domāju, ka tā viņš cenšas vieglāk iejusties jaunajā kolektīvā.
nu jau pagājuši 4 mēneši, bet katru dienu, noejot lejā, pretim viņa vārdam redzu rēgojamies: "jau otrdiena", "es strādāju", "ai, cik žēl - jau piektdiena" u.tml.
šorīt pat - šķirstīju DIENU, viņš ienāk, pietupjas un raksta.
tā kā nekā cita ko darīt nebūtu.
pati jau vainīga, ka viņš man nepatīk. bet riebjas šitāds bērnišķīgums. vē...
(parasti man cilvēki patīk. izņemot liekuļus un tos pārāk pašpārliecinātos.)

kristīne labotos projektu budžetus visu laiku sūta kādam citam.
bet tas kāds cits neliekas traucēts un nemaz nesūdzas.
es gan sūdzos, ka neesmu saņēmusi (vispār es jau nesūdzētos, ja vien līgumslēgšanas termiņš nebūtu tik tuvu).

kāpēc es allaž patīku tiem, kam nevajadzētu (es te tagad par vīriešiem, ja)?