šodien ir dzimšanas diena manai bērnības dienu mīļākajai draudzenei.
viņas dzimšanas dienā vienmēr atceros augusta puču – tieši svinību vakarā tika ieņemta televīzija un radio.
pieaugušie klausījās un diskutēja, bērni raudāja. draudzene tāpēc, ka negodīgi, jo viņas svētku dienā, mēs ar māsu tāpēc, ka bail no kārtējās asinsizliešanas un kara.
savulaik es raudāju arī par plāniem rīgā būvēt metro – man bija bail no tā, ka pilsēta sabruks.

es bērnībā negribēju būt medmāsa vai pārdevēja.
bērnudārza izlaidumā, kad visiem bija jāatklāj savi nākotnes plāni, nodurtu galvu paziņoju, ka būšu cukurfabrikas direktore.
audzinātājas un vecāki smējās, es sakautrējos un jutos nepareizi izdarījusi.
neviens nezināja, kāpēc es par to cukurfabriku.
protams, interesantāk būtu ražot uzvaras karameles vai rīgas piena kombinātā strādāt pie saldējuma maisāmās ierīces pults. taču tā kā tolaik cukurs, sviests, benzīns un viss cits bija nopērkams tikai iemainot pret taloniem, biju izdomājusi, ka man kā cukurfabrikas direktorei būs piekļuve produkcijai un vecākiem cukuru ievārījumam varēšu sagādāt daudz vienkāršāk.

viss ir nesvarīgs

kāpēc es esmu tik vāja?
un vispār - KĀPĒC?

apskaujiet mani cieši, cieši...