skatos uz meitenes pašas šūto somu un iedomājos to prieku, kādu izjūt mazā šuvēja, noraudama diegu pēdējam somas akcentam. viņa visdrīzāk paceļ somu virs galvas vai satver aiz lencēm un griežas uz riņķi. tad aizskrien uz virtuvi parādīt mammai, kura, sagurusi pēc dienas maiņas veikalā, cep vakariņu kotletes savam celtniekam vīram.

vēl es skatos uz skumjajām cilvēku sejām un man uz mirkli šķiet, ka tas par mazajiem kaķa bērniem.

visbeidzot es skatos uz pavecu sieviņu (izskatās, ka krieviete), kura laiza saldējumu no vafeļu glāzītes nojauktu muti, un domāju, cik laba mīlniece viņa savulaik ir bijusi.

p.s. māte un meita paslepus ēd sveramās krabju nūjiņas (ar katru nākamo atbrīvojoties aizvien vairāk).
p.s.s. kāpēc cilvēki vilcienos guļ?

izskatos apvazāta. tāpat arī jūtos.

mozilla firefox un thunderbird esot foršāk.
tā man teica kaspars un uzinstalēja.
lietoju. sūdzību pagaidām nav.

es jebkurā mirklī varētu sākt raudāt.
tas nozīmē, ka šobrīd esmu ļoti vāja un ievainojama.
es jau esmu ievainota.
it kā mani kāds žņaugtu un klupinātu vienlaicīgi.
un sistu pa vēderu tur, kur naba.
tricinātu rokas, pūstu sejā karstu elpu un raustītu aiz matiem.
es jūtos vainīga.
vainas apziņa ir tā, kas ar mani tagad spēlējas.
roku rokā ar vientulību.
kaut kā nelāgi sanācis.

mani mati ir kokerspaniela ausis.