šorīt ap 8:15 uz tērbtas-blaumaņa stūra, nespēdams pat taisni nostāvēt, krievu vīrelis (tā ap 55) pagaidīja, kad paeju garām, un tad gardi noteica: "oi, kāds dupsītis!" (kaut kā tā, tulkojot no viņa dzimtās valodas)
stulbenis.

tikko agnese izgāja no kabineta un mani ieslēdza.
bet es taču nesēžu tualetē un arī uz balkona neesmu.

visi ir tik vienādi.
vienādi izskatās.
vienādi runā.
vienādi raksta.
vienādi uzvedas.
pašiem neapnīk?

un man nav neviena, ar ko šodien iet uz leļļu teātri.

sagribējās papaijas gabaliņus jogurta šokolādē.
divās vietās, kur tādus varēja dabūt, vairs nav.
nu, zinu, ka ir kanāriju salās, bet pa vadiem vai ar simtjūdžu zābakiem jau man neviens nesūtīs.
a gribētos gan (lai atsūta).

izdomāju sevi palutināt (lai gan neesmu pārliecināta, ka tas ir labākais lutināšanas veids sievietei, kuru nevar nosaukt par ļoti kalsnu) - nopirku tumšo ciabattu (vēl silta), valriekstu maizi (mmm...), kamambēru (kombinācijā ar valriekstu maizi neizsakāmi labi), rīsu nūdeles (tās tagad nē) un valriekstus.
ēdīšu pilnu vēderu.
un tad vēl es rīt vārīšu šampinjonu krēmzupu.
un iešu uz teātri.