vēl stundu pēc peldēšanas no manis tek ūdens.
uzsilis.

pirmo reizi man ir referāts, kuram nevar sagudrot prezentāciju.

gribu šokolādi. vai biezpiena strūdeli ar vaniļas mērci. vai riekstus jogurta glazūrā.
nekā no tā man nav, tikai pusdienu dārzeņu biezeņzupas (pašvārītas, maigi oranžas un lieliski sablenderētas) pēcgarša mutē. paņemšu ka es kožļājamo gumiju.

(māsa apsver iespēju stāties doktorantūrā. kur es tādu doktori likšu?)

beidzamā laikā komplimentus dzirdu tikai no sievietēm.
tas varētu būt labi. un arī nebūt:
* viņas mani mierina, jo ir pavisam bezcerīgi;
* vīrieši neredz to, cik lieliska es patiesībā esmu. sievietes gan;
* esmu patiešām foooorša un viņām nācies sitpri saņemties, lai pateiktu ko labu (zinies, konkurence un tā).
bet vispār īpaši daudz laba par sevi dzirdējusi neesmu (es te tagad par sevi kā par personību nerunāju. es par sevi kā SIEVIETI), un, ja godīgi, nav jau bijis arī pamata. nū, jā, mati un krūtis, ko tur liegties - tie visiem patīk un tos visi vairāk vai mazāk apgrābsta (vairāk gan matus, jo krūtis es kuram katram neļauju.)
ā, un vasarā sasmējos, kad man viens 17 gadus vecs puika, kas manī bija tā kā ieskatījies, pateica, ka bez visa pārējā viņam patīkot arī mans deguns.