satinu savu kartupeļmaisa eko kulīti, pasitu padusē un eju uz veikalu.
paņemu igauņu gurķi, divus tomātus (kurš gan zina, kur un kā tie audzēti), sarkano piparu (atbildto tantei, kas vaicā pēc cenas, ka 2.28 LVL/kg) un dodos pēc puķu kāposta. ne visai glīts un ne visai lēts, bet iedomātā garša (kompozīcijā ar jogurta mērci) liek izmeklēt glītāko un iet tālāk.
un, re, atlaide rama bonjour sieriem. "varētu paņemt to ar tomātiem", sajūtot ar sieru apziestās ciabattas garšu mutē, nodomāju. taču - nekā. svaigi ceptās maizes nav. nav arī citas. un pirmā doma, kas ienāk manā muļķa prātā (jo es jau neesmu no intelektuāļu gala) - vai tagad ir maizes deficīts (kā reiz ar sāli)?
marinētos piparus šoreiz atstāju plauktā.
nākamajā dienā vārgas cerības apdvesta dodos turpat.
un mani sagaida tukši maizes plaukti.
uzzinu, ka jauna maize tūlīt tiks cepta.
bet tā kā man gribas čurāt, rezervēju vienu tumšās ciabattas klaipiņu (kas par laikiem!) un vēlāk atgriežos, lai to paņemtu un šorīt laimīgi sašķēlētu un noēstu (pusēstu).