no šodienas esmu 7.stāvā.
vieta it kā laba:
+ gaišs no jumta logiem;
+ terase (ko gan vairāk izmanto vasarā un vairāk smēķētāji);
+ vienu stāvu augstāka kāpšana;
+ nils te īpaši bieži nenāk.
bet man jau tagad nepatīk nepatīk nepatīk.
pārāk nopietni un drūmi.
nevarēs visādas muļķības runāt un YMCA dejot (patiesībā vispār te negribas runāt, bet es bez tā nevaru nevaru nevaru).
vēl pietam mans dators bezmaz publiskai apskatei nolikts.
vēēē...

nācu uz darbu pēc sava ikdienišķā vidēji asā falafel apēšanas (viņi nez kāpēc bija iemanījušies tur iestarpināt kauko no humuss, bet kopumā labi - jaunā darbinieku maiņa vismaz mērci nežēlo).
uz tērbatas-dzirnavu stūra bija sačupojušies 3 auto.
neko daudz.
bet garāmgājēju uzmanību, protams, piesaista (kā jau visas citas nelaimes - vēl tagad atceros, ka mēs ar māsu gājām garām degošajam APARJODAM siguldā un tur kā uz teātri pulcējās cilvēki no tuvākās un tālākās apkārtnes. riebjas).
atbrauca ātrā palīdzība un krievu tantes (ja mediķu nebūtu, gan jau tā neteiktu) sāka kladzināt - o, bože moj, o, bože moj...
feldšerēm ir sasodīti grūts darbs - ne tikai jāpalīdz konkrētam cilvēkam, bet jāiztur mežonīgi daudz acu skatu un vaimanu no skatītājiem.
gandrīz kā aktrises.