gribēju uzrakstīt par fēliksu, bet baidos, ka tagad nebūs laika.

fēlikss, vienīgais, ko līdz šim esmu pazinusi, bija mans kaimiņš. fēlikss kociņš. dzīvoja kopā ar mammu, kura mūsu vecākiem izgādāja guļamistabas iekārtu par 700 rubļiem, man šķiet. fēlikss tagad esot policists cēsīs. viņš ir vismaz 7-8 gadus par mani vecāks. mūs (mani, māsu un viņu) saistīja savādas attiecības - aiz bravūras un kautiņiem citu acīs slēpās kopēji triki tumsā ar aizdegtiem sērkociņiem starp zobiem un tās fantastiskās moču spēles neapnīkoša atkārtošana ik pārdienas. vēl tagad atceros, kā tā mani aizrāva. iedomājies, uzliec uz līkumotas un reljefas trases savu, piemēram, dzelteno moci ar visu vadītāju un skaties, kā tas traucas neskaitāmus apļus līdz uzvarai (vai zaudējumam. lai gan es zaudēju reti). satraukums par to, vai braucamais izņems līkumu un nepārvelsies pār bortu. tas sakrita ar laiku, kad kopā ar tēti braucām uz biķerniekiem skatīties volgu skriešanos. kad mūsu priekšā avarēja auto un māsu no trieciena aizmeta pāris metrus no sētas. viņa pazaudēja tomātmaizi. toreiz tomātmaize šķita lielākais kārums. ģimene no vēla rudens līdz pavasarim gaidīja pirmo ražu un rūpīgi sašķēlēja pa pusei sarkano ogu, uzlika uz baltmaizes šķēles, kas klāta ar biezu cieta sviesta kārtu, uzbēra sāli, piparus un izkārtoja sīpolu ripas (varbūt sīpolus es tagad piedomāju). ar fēliksu tomātmaizes netikām ēdušas. tikai spēlējāmies ar močiem un ļāvām mūs apsvaidīt ar kastaņiem. atceroties, cik tālu viņš jaudāja aizmest mazos, adatainos bumbuļus, loģiska šķiet viņa izvēle par labu policista darbam. neatceros, kurš ātrāk pameta kopmītnes - mūsu ģimene vai fēlikss ar mammu. man vēl aizvien šķiet, ka viņam ar mums bija interesanti. lai gan mēs viņu izmantojām (to mocīšu dēļ. patiešām foršākā spēle) un ar draudzenēm kopā smējāmies, ka sešpadsmit gadīgs puisis rotaļājas ar sīkajiem. var jau viņu saprast - mēs bijām vienīgās kaimiņienes. nu, un viņš mums abām mazliet patika, tā man tagad šķiet.