pretēji savai pārliecībai, ka es spēju piemēroties mainīgai videi un man patīk cilvēki, es sāku just neizskaidrojumu nepatiku pret abiem.
man riebjas sēdēt darba svinībās un smieties par nodrāztajiem nila: "hmmm... man šķiet es te kādreiz esmu bijis" vai arī aprīt sauju vīnogu un skriet prom, sakot: "ai, paldies, cik jauki"
tagad es nesaprotu - tā ir sava veida augstprātība vai nespēja izlikties.

skaistas sarkanas debesis pa kreisi.