- Stulbs
- 8/12/14 01:31 pm
-
Dažkārt mani māc pamatotas aizdomas par to vai gadījumā es neesmu stulbs. Tu cilvēks dzīvo mierīgi līdz savam vecumam būdams stulbs, bet tā arī neviens nav uzdrošinājies Tev par Tavu stulbumu paziņot. Daži ir nokautrējušies, daži par stulbumu nav paziņojuši aiz līdzjūtības, citi nedaudz pieķērušies un īslaicīgi stulbumu norakstījuši kā pieciešamu blakni. Tu sēdi ar draugiem, dzer alu, runā par svarīgo, bet viņi tajā pašā laikā domā, ka Tu esi stulbs. Darba kolēģi Tev pametot ēku skaļi nopūšas, cik vēl ilgi to stulbumu nāksies ciest. Vecāki Tevi sabužina un akli mīl neskatoties uz visu Tavu stulbumu. Vecāmāte Tev noada vilnas zeķes, lai stulbajam mīļajam mazdēlam nesalst kājiņas. Uz ielas pretīmnācēji Tevi ieraugot smaida, tik stulba seja, ka bezmazvai jāsmaida. Tu bildini sievieti, viņa smaida, stulbs, bet kāpēc gan ne, ir tak vēl stulbāki redzēti. Un pēc diviem gadiem Tavs miesīgais bērns pirmo reizi neveikli nokoncentrē skatienu, ieskatās Tev sejā un nodoma, "Stulbāku tēti savu mūžu neesmu redzējis".