- Visaugstākā bauda
- 5/16/11 01:25 pm
-
Čipsu paku Madara nopirka piemājas Maksimā. Viņa ilgi vēroja pieejamo čipsu klāstu, nespēdama izvēlēties sev tīkamu garšu. Bekons izklausās pārāk barojoši, sīpoli ir pretīgi, siers droši vien ar paaugstinātu tauku saturu. Beigās Madara nonāca pie lēmuma, ka tomātu čipsi ir īstie, un jau pēc brīža kasē atskanēja pazīstamais pīkstiens un kases aparāta monitorā nomirgoja 45 santīmi.
Paņemdama rokās čipsu paku Madara sajuta patīkamu čaukstoņu. Uz pakas bija attēlots onkulis ar dakšu rokā un kaut kāds nesvarīgs teksts. „Es Tevi ēdīšu šovakar”, Viņa klusi iečukstēja čipsu pakā. „Es gaidīšu šo brīdi”, čipsu paka gandrīz nesadzirdami atčaukstēja pretī. „Bet kāpēc jāgaida tik ilgi, Tu taču vari mani apēst tagad, līdz vakaram vēl ilgi jāgaida”, čipsu paka ieminējās, it kā starp citu. „Nē, tas notiks vakarā, Tu būsi mana šīsdienas lielākā bauda”, Madara atbildēja čipsiem un maigi ielika paku savā rokas somiņā. Šodien viņa speciāli bija paņēmusi līdzi lielo rokas somiņu, lai tajā pietiktu vietas. Iekarinājusi somu elkonī Madara devās laukā pa Maksimas durvīm. Kasēs turpināja pīkstēt makaroni, maizes klaipi, desas šķēles un konservu bundžas, tik pierasti un vienmuļi, tā vien šķita, ka šīs preces nevēlas lai viņas kāds nopērk, tādēļ nonākot līdz kases aparātam žēlabi iepīkstas pēdējo reizi savā īsajā mūžā pirms nonākšanas uz pusdienu galda vai kādā citā vēl nožēlojamākā vietā.
Diena šodien padevusies saulaina, visapkārt staigāja cilvēki izlikdamies ļoti svarīgi, un mērķtiecīgi kaut kur dodoties. Madarai nekad nav bijis skaidrs kur viņi visi dodas. Pulkstens jau pāri vienpadsmitiem, bet tik daudz cilvēku uz ielām. Vai tad jāstrādā nevienam nemaz nav? Nu jā, pēc statistikas datiem sanāk, ka katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs tagad ir ne tikai homoseksuāli orientēts, bet arī bezdarbnieks, tas droši vien izskaidro lielo cilvēku daudzumu, kas nestrādā. „Viņi grib būt laimīgi”, ierunājās čipsu paka. Madara ielika roku somiņa un maigi pieskārās čipsu pakai. „Paklusē, muļķīt, Tu neko nesaproti no cilvēkiem, ko gan čipsu paka vispār var saprast, Tu vienkārši esi mana vakara bauda, un baudai nekas nav jāsaprot, tai vienkārši ir jābūt. Ja cilvēki vēlētos būt laimīgi, tad viņi dzīvotu citādāk, viņiem visiem patīk ciest, un tieši ciešanas viņi visvairāk alkst. Bet es negribu ciešanas, es gribu Tevi vakarā, un jau tagad nespēju sagaidīt tevis atvēršanas brīdi.”
Pie durvīm atskanēja klauvējieni, trīs un ritmiski. Madara vienmēr klauvēja, viņai nepatika zvanīt, zvani mēdz būt dažādi, citi ir pretīgi ķērcoši, citi spēlē sliktas melodijas, bet klauvējieni vienmēr ir vienādi. Tuk, tuk, tuk, un cilvēks zina, ka pie viņa ciemos nāk Madara, nevis kaut kāds Jehovas sludinātājs vai, nedod dievs, parādu piedzinējs. Durvis atvēra pusmūža vīrietis. Viņa sirmie mati bija savākti mazā astītē, visticamāk tie bija ataudzēti gari, lai slēptu nenovēršamo plikpaurību, par kuru varēja spriest pēc astes biezuma un pēc tā, ka mati bija atkāpušies krietnu gabalu virs pieres. „Nu nāc, nu iekšā, nāc, nāc, apavus vari nenovilkt, man te diezgan liela nekārtība, pusdienas jau gandrīz gatavas, tūlīt uzklāšu galdu, es pagatavoju tavu mīļāko maltīti, es taču Tevi pazīstu, viss ir ļoti diētisks.” Madara pasmaidīja savu visburvīgāko smaidu. Gadiem ilgi trenējoties pie spoguļa viņa bija atradusi rakursu, kurā viņas smaids izskatās visneatvairākām. Vajadzēja tikai pagriezt seju nedaudz uz sāniem, bišķīt noliekt, un acis atplest pēc iespējas platāk, jā, un vēl nedrīkst rādīt zobus, smaidam jābūt tikai nojaušamam, paslēptam kaut kur lūpu kaktiņos. Visi vīrieši burtiski kusa redzot Madaru smaidot, tas bija viņas spēcīgākais ierocis.
45 minūtes vēlāk. Madara kaila guļ gultā, virs viņas notiek kaut kāda neveikla kustība, raustīšanās un gārgšana. Čipsu paka kopā ar visu mugursomiņu atradās uz dīvāna un vēroja notiekošo. „Es nevaru sagaidīt vakaru”, Nodomāja Madara skatīdamās uz čipsu paku. „Es arī, ar nepacietību”, Atbildēja čipsu paka. „Jā, Armand, jā”, iekliedzās Madara. „Jā, Madara”, Klusi atčaukstēja čipsu paka. „Jā, Modri, vēl”, Iekliedzās Madara. „Jā, Madara”, Atbildēja čipsu paka, guļot somā uz nekārtīga rakstāmgalda. „Jā, Ernest, jā, cik patīkami”, iekliedzās Madara. „Jā, Madara, jā”, Atbildēja čipsu paka, atrodoties somā uz grīdas”. „Jā, Nauri, Jā”, iekliedzās Madara. „Mani sauc Lauris, nevis Nauris”, noburkšķēja briļļains vīrietis. „Lauris ir vēl smukāks vārds par Nauri”, elsodama atbildēja Madara.
„Un tagad Tu būsi mana”, viņa tagad bija viena savā dzīvoklī un droši varēja skaļi sarunāties ar čipsu paku. „Es visu dienu esmu gaidījusi šo brīdi”, Madara lēnām izvilka čipsu paku no rokas somiņas un satvērusi to ar abām rokām, mīļi to pētīja. „Atver mani”, nočaukstēja cipsu paka. „Tūlīt, tūlīt, Tu tikai nedaudz pacieties, es aiziešu nomazgāt no sevis šodienu”, Atbildēja Madara un devās uz dušas kabīni. Madaras dzīvoklis bija mazs un pieticīgs, dušas kabīne atradās tikai 2 metru attāluma no gultas.
„Nu es esmu atpakaļ”, mīļi teica Madara un ietinusies dvielī vēlreiz satvēra čipsu paku. Onkulis uz čipsu pakas smaidīja, turot uz dakšas uzdurtu lielu tomātu. Madara atplēsa čipsu paku, un dziļi ieelpoja patikami salkano aromātu. „Dievišķīgi”, noteica madara un paņēmusi no pakas vienu lielu čipsi, lēnām to tuvināja lūpām. „Jā, beidzot, tas brīdis pienāca”, nočaukstēja čipsu paka brīdī kad čipsis atradās Madaras mutē. „Tas nemaz negaršo pēc tomātiem”, nodomāja Madara. „Tas drīzāk garšo pēc ziepēm, nē pēc vecām zeķēm, nē es neko nesaprotu, es taču esmu ēdusi šos cipšus, tie garšo pavisam citādāk”, sašķiebusi seju Madara paņēma čipsu paku ar divām rokām. „Ļauj es Tev paskaidrošu”, atskanēja balss no čipsu pakas. Runātājs bija onkulis, kura sejā vairs nebija ne miņas no smaida. Tā bija savilkusies drūmā, ciniskā grimasē, un balss izsklausījās kaut kā ķērcoši un sīcoši. Tomāta vietā uz dakšas bija uzdurts cilvēka galvas kauss, kuram no acīm tecēja tomātu sula, vai arī asinis, īsti nevarēja saprast.
„Es garšoju pēc Tava darba, pēc spermas un seksa, pēc nemazgātām cilvēku miesām un piesvīdušiem palagiem, es garšoju pēc Tevis, pēc netīrības un izmisuma”, Onkulis sāka smieties kā to parasti dara ar megalomāniju apsēsti ļaundari, tikko paziņojuši filmas galvenajam varonim par saviem plāniem iznīcināt pasauli. Madara nometa čipsu paku uz zemes, un sēžot uz dīvāna apķēra ceļus atspieda pret tiem zodu, skatoties čipsu pakas virzienā. „Tu domā, ka par 45 santīmiem būsi spējīga aizmirst visu ikdienu, visus tos vīriešu, kas Tevi pērk, visus tos loc....” Madara nemaz nesaklausīja teikuma beigas, viņa paķēra čipsu paku un izmeta to pa atvērto istabas logu.
„Es vismaz neesmu atplēsta un nemētājos uz trotuāra citu sabradāšanai”, nokliedza Madara, mēģinot saskatīt izmesto čipsu paku. Čipsu paka neatbildēja.
„Rītdien nopirkšu olīvas, tās vismaz ir veselīgas un nerunā muļķības”, nodomāja Madara un aizpīpēja cigareti. "Tu būsi mana šī vakara lielākā bauda", viņa maigi uzrunāja cigareti. Cigarete dziļdomīgi klusēja.